Vakar biju ļoti noguris, jo bija jārisina kaut kādas attiecības. Pat atteicu potenciāli fantastisku tikšanos. Pēc ilgāka laika beidzot dabūju pīpējamo materiālu. Kopumā biju ļoti priecīgs, jo man patīk vienam izklaidēties savā istabā pie datora. Izdomāju aizslāt uz galeriju "Rīga" pakaļ našķiem un roltonam.
Šādā stāvoklī - diezgan sapīpējies, tāpēc ļoti izvairīgs no jebkādas saskarsmes ar cilvēkiem - es ātrā tempā lidoju garām lēnajiem RIMI cilvēkiem, netīšām uzskrienot kādai meitenei, kura drošā un patīkami nostādītā balsī man kaut ko pateica. Taču es nepievērsu viņai uzmanību, vien nodomāju: "Nē, nē, nē, es nevēlos šobrīd runāties." Taču viņa mani pārtvēra pie kases, nokauninot mani, ar vienu teikumu piesaucot manus neveselīgos pirkumus (viņa pati pirka kaut kādus augļus un saldētus dārzeņus). Es biju tik samulsis (jo, nu, to taču var just, ka cilvēks vēlas ar mani komunicēt, taču es neko nevēlos), ka fiksi norēķinājos, ieliku maisā pirkumus un slāju uz izeju. Taču pa ceļam mana gaita palēninājās, domās apspēlējot ideju, ka es taču esmu spējīgs saņemties.
Un es saņēmos. Pie izejas izvilku cigareti, aizdedzināju to un domās sev teicu: "Ja liktenis būs lēmis par labu man, tad viņa izies pa šo izeju, nevis otru." Jo pastāvēja 50% iespēja, ka viņu vairs nekad neredzēšu, ja viņa izmantos izeju, kas ved cilvēkus uz Bruņinieku ielu, nevis Dzirnavu. Taču liktenis šoreiz izlēma mani nepiečakarēt, un es viņu satiku pie izejas.
Un tā mēs nonācām tajā diennakts veikaliņā, kur var arī malkot tēju vai vīnu, un vairākas stundas nosēdējām, dzerot lētu vīnu un smēķējot cigaretes. Tad es viņu pavadīju līdz pusceļam (līdz mājām) un griezos atpakaļ, lai beidzot ietu mājās un apdomātu visu, kas noticis. Taču, aizgājis mājās, sapratu, ka vispār nav jādomā. Viss ir diezgan skaidrs. Jo šādas lietas nenotiek tāpat. Un tik vienkārsi. Un šādi cilvēki netiek tāpat satikti. Jo, nu, bļaģ, izrādījās, ka viņa ir manas māxlas cienītāja (viņa to pamatoja tik patīkamiem vārdiem, ka es uzreiz sapratu - šis cilvēks neliekuļo, un tas ir faking burvīgi). Un viņai arī ļoti patika mani domu gājieni un, šķiet, es vispār. Un tas bija tik mulsinoši, jo reiz dzīvē man ir gadījusies situācija, kad tāda meitene pēc kāda laika vēlas sev griezt wēnaz, jo es ar viņu vairs negribu satikties.
Taču šis gadījums ir daudz citādāks, nekā tas ar wēnām. Jo šī bija absolūta nejaušība. Mēs varējām arī nekad netikties. Ha, viss patiesībā ir tik ironiski. Nu, tas, ka viņa studē medicīnu, iespējams, tēmē uz psihiatriju/narkoloģiju. Es par to visu jau kārtīgi izsmējos. Vārdu sakot, katra otrā lieta, par ko runājām, tika nobeigta ar domu "bļ, es neticu, ka viņa tā domā, tas ir tik burvīgi, viņa ir tik fantastiska!".
Tāda juška, ka esmu kādā jaunā viļņa franču filmā, atklāti sakot. Jo šādi dzīvē nenotiek, tā nekad nenotiek. Es gan esmu par to daudz sapņojis. Es taču viņu (arhetipisko) esmu daudz reizes redzējis sapņos. Zinu, ka es neesmu pelnījis šādu cilvēku un šādu situāciju, taču fak jū likten, es darbojos bez tevis un aiz tavas muguras, un beigās es tevi piečakarēšu, nevis tu mani!
Es joprojām tam visam neticu. Kas zina, varbūt tas bija tikai sapnis. Vai halucinācija. Taču man ir viņas telefona numurs. Pēc kāda laika saņemšos un piezvanīšu vai kā citādi sazināšos ar viņu. Uh. Patīkams siltums.
Izgāju laukā no sava cietuma, lai nopirktu smēķus. Pie reizes remdēju savu izsalkumu, nopērkot lētās pseidopicas, veselas divas. Un ar sēnēm. Ļoti patīkami. Un diezgan gardi.
Bet atgriežamies pie galvenā - es TĀ neesmu juties gadiem ilgi. Nu, kādus divus gadus noteikti. Tāda ļoti spēcīga izjūta, ka mazliet lidoju virs zemes, esot tādā kā siltā burbulī, kas aptver mani. Es pilnībā atzīstu, ka tie ir cilvēki, kuri nosaka manu general pašsajūtu. Man to netīk atzīt, jo es tomēr esmu ļoti pašpietiekams cilvēks. Taču es cenšos nebīties no sevi un šādām background izjūtām, jo beigu beigās tās (var) pārvēršas žultī un, teiksim, izraisa sēklinieku vēzi (man ļoti patīk vārds "sēklinieki").
Lūk, tāpēc priecājos atklāti, iebāžot to sejā svešiem cilvēkiem (ja runājam par cibu). Psiholoģiski šī ir specifiska lieta - padarīt apziņā esošo konkrētu, reālu, "taustāmu" jeb skatāmu, ietērpjot to vārdos. Un īpaši, padaloties ar citiem. Protams, tas var pāraugt normālā, tipiskā narcismā (es šo vārdu pareizi izlocīju?). Taču šī novirze modernajā pasaulē ir kā tāda norma, ņemot vērā feisbuka pasauli un thumbs up laikus vai dislaikus.
Bļaģ, es esmu deģenerāts - nespēju ietērpt vienu mazu domiņu vārdos. Es vienkārši vēlējos pateikt, nezinu, sev vai citiem, tas nav svarīgi, to, ka, pateicoties Viņai, es esmu bišķiņ high on life (bišķiņ? hehe, maigi teikts). Un šis fakts - high on life - nozīmē, ka aicinu jūs neuztver mani pārāk nopietni, ja rakstu kaut kādu bulšitu (t.i., es parasti rakstu bulšitu, taču lūdzu neuztvert tagad rakstīto bulšitu pārāk nopietni, jo, nju, lidojums... neesmu tas labākais pilots).
Uzpīpēju, sajutos tāds konstantāks un tāpēc radās apņēmība pabeigt vienas nesen aptvertas idejas ietērpšanu vārdos.
Tātad, vidējas latvietis lielākoties neporot patērēt kultūru savu aizspriedumu un spītīguma dēļ. Kā arī tāpēc, ka viņš kultūras baudīšanas un analīzes procesu uztver greizi. Saprotiet, viņš domā, ka kultūra ir kas tāds, kā patēriņam jābūt balstītam uz to, cik ļoti, teiksim, vidējam latvietim patīk šī glezna vai tas skaņdarbs. Viņš nesaprot to, ka kultūra, kā jau jebkura lieta šajā savādajā pasaulē, arī iemieso sevī izteikti duālistisku dabu, un tas šajā gadījumā nozīmē to, ka vidējais latvietis savas attieksmes dēļ izbauda tikai maksimums 50% no tā, kas viņam ir pieejams. Saprotams, mēs varam arī diskutēt par to, vai vispār vidējam latvietim ir nepieciešams tik liels kultūras apjoms. Tas, kā jau daudzas lietas, beigu beigās reducēsies līdz dziļam subjektīvismam un gaumes aspektiem. Bet mēs vēlamies būt pēc iespējas objektīvāki, kaut vai tā paša duālisma dēļ.
Nē, kultūra ir jāuztver kā lietu kopums, kā skaistas UN neglītais, labais UN ļaunais, nevis tikai skaistas un tikai labais. Es saprotu, ka šobrīd izklausos pārspīlēti, izmantojot šādus galējus terminus, bet, lūk, mēs taču runājam par divām galējām lietām šīs binārās sistēmas, šī duālisma dēļ.
Kultūra ir jāuztver vairāk kā vētra, kas katru reizi atnes citdākākas īslaicīgas pārmaiņas vidē, taču zināmā formā. Vai arī kā gadalaiks, kas katru reizi atnāk zināmā, aptuveni paredzamā laikā, taču katru reiz izpaužas citādāk, dažreiz pārmaiņām esot krasām, salam - spēcīgam, sniegam - biezam, taču citu reizi laiks kļūst aukstāks pamazām, rudens lapām nosarmojot, zemei kļūstot cietākai un cietākai, un katru dienu, izejot laukā no mājām, mūsu elpa kļūst arvien redzamāka un redzamāka.
Bet, nu, jā, te nav ko daudz piebilst, jo, nu, ej un iestāsti šo viņam. Viņš tāpat redz tikai to, kas viņam ir acu priekša'.