- aksidentālais randiņš
- 11/6/16 02:22 pm
-
Jūs neticēsiet, kas notika vakar.
Vakar biju ļoti noguris, jo bija jārisina kaut kādas attiecības. Pat atteicu potenciāli fantastisku tikšanos. Pēc ilgāka laika beidzot dabūju pīpējamo materiālu. Kopumā biju ļoti priecīgs, jo man patīk vienam izklaidēties savā istabā pie datora. Izdomāju aizslāt uz galeriju "Rīga" pakaļ našķiem un roltonam.
Šādā stāvoklī - diezgan sapīpējies, tāpēc ļoti izvairīgs no jebkādas saskarsmes ar cilvēkiem - es ātrā tempā lidoju garām lēnajiem RIMI cilvēkiem, netīšām uzskrienot kādai meitenei, kura drošā un patīkami nostādītā balsī man kaut ko pateica. Taču es nepievērsu viņai uzmanību, vien nodomāju: "Nē, nē, nē, es nevēlos šobrīd runāties." Taču viņa mani pārtvēra pie kases, nokauninot mani, ar vienu teikumu piesaucot manus neveselīgos pirkumus (viņa pati pirka kaut kādus augļus un saldētus dārzeņus). Es biju tik samulsis (jo, nu, to taču var just, ka cilvēks vēlas ar mani komunicēt, taču es neko nevēlos), ka fiksi norēķinājos, ieliku maisā pirkumus un slāju uz izeju. Taču pa ceļam mana gaita palēninājās, domās apspēlējot ideju, ka es taču esmu spējīgs saņemties.
Un es saņēmos. Pie izejas izvilku cigareti, aizdedzināju to un domās sev teicu: "Ja liktenis būs lēmis par labu man, tad viņa izies pa šo izeju, nevis otru." Jo pastāvēja 50% iespēja, ka viņu vairs nekad neredzēšu, ja viņa izmantos izeju, kas ved cilvēkus uz Bruņinieku ielu, nevis Dzirnavu. Taču liktenis šoreiz izlēma mani nepiečakarēt, un es viņu satiku pie izejas.
Un tā mēs nonācām tajā diennakts veikaliņā, kur var arī malkot tēju vai vīnu, un vairākas stundas nosēdējām, dzerot lētu vīnu un smēķējot cigaretes. Tad es viņu pavadīju līdz pusceļam (līdz mājām) un griezos atpakaļ, lai beidzot ietu mājās un apdomātu visu, kas noticis. Taču, aizgājis mājās, sapratu, ka vispār nav jādomā. Viss ir diezgan skaidrs. Jo šādas lietas nenotiek tāpat. Un tik vienkārsi. Un šādi cilvēki netiek tāpat satikti. Jo, nu, bļaģ, izrādījās, ka viņa ir manas māxlas cienītāja (viņa to pamatoja tik patīkamiem vārdiem, ka es uzreiz sapratu - šis cilvēks neliekuļo, un tas ir faking burvīgi). Un viņai arī ļoti patika mani domu gājieni un, šķiet, es vispār. Un tas bija tik mulsinoši, jo reiz dzīvē man ir gadījusies situācija, kad tāda meitene pēc kāda laika vēlas sev griezt wēnaz, jo es ar viņu vairs negribu satikties.
Taču šis gadījums ir daudz citādāks, nekā tas ar wēnām. Jo šī bija absolūta nejaušība. Mēs varējām arī nekad netikties. Ha, viss patiesībā ir tik ironiski. Nu, tas, ka viņa studē medicīnu, iespējams, tēmē uz psihiatriju/narkoloģiju. Es par to visu jau kārtīgi izsmējos. Vārdu sakot, katra otrā lieta, par ko runājām, tika nobeigta ar domu "bļ, es neticu, ka viņa tā domā, tas ir tik burvīgi, viņa ir tik fantastiska!".
Tāda juška, ka esmu kādā jaunā viļņa franču filmā, atklāti sakot. Jo šādi dzīvē nenotiek, tā nekad nenotiek. Es gan esmu par to daudz sapņojis. Es taču viņu (arhetipisko) esmu daudz reizes redzējis sapņos. Zinu, ka es neesmu pelnījis šādu cilvēku un šādu situāciju, taču fak jū likten, es darbojos bez tevis un aiz tavas muguras, un beigās es tevi piečakarēšu, nevis tu mani!
Es joprojām tam visam neticu. Kas zina, varbūt tas bija tikai sapnis. Vai halucinācija. Taču man ir viņas telefona numurs. Pēc kāda laika saņemšos un piezvanīšu vai kā citādi sazināšos ar viņu. Uh. Patīkams siltums.