- sēklinieku prieks
- 11/6/16 03:51 pm
-
Izgāju laukā no sava cietuma, lai nopirktu smēķus. Pie reizes remdēju savu izsalkumu, nopērkot lētās pseidopicas, veselas divas. Un ar sēnēm. Ļoti patīkami. Un diezgan gardi.
Bet atgriežamies pie galvenā - es TĀ neesmu juties gadiem ilgi. Nu, kādus divus gadus noteikti. Tāda ļoti spēcīga izjūta, ka mazliet lidoju virs zemes, esot tādā kā siltā burbulī, kas aptver mani. Es pilnībā atzīstu, ka tie ir cilvēki, kuri nosaka manu general pašsajūtu. Man to netīk atzīt, jo es tomēr esmu ļoti pašpietiekams cilvēks. Taču es cenšos nebīties no sevi un šādām background izjūtām, jo beigu beigās tās (var) pārvēršas žultī un, teiksim, izraisa sēklinieku vēzi (man ļoti patīk vārds "sēklinieki").
Lūk, tāpēc priecājos atklāti, iebāžot to sejā svešiem cilvēkiem (ja runājam par cibu). Psiholoģiski šī ir specifiska lieta - padarīt apziņā esošo konkrētu, reālu, "taustāmu" jeb skatāmu, ietērpjot to vārdos. Un īpaši, padaloties ar citiem. Protams, tas var pāraugt normālā, tipiskā narcismā (es šo vārdu pareizi izlocīju?). Taču šī novirze modernajā pasaulē ir kā tāda norma, ņemot vērā feisbuka pasauli un thumbs up laikus vai dislaikus.
Bļaģ, es esmu deģenerāts - nespēju ietērpt vienu mazu domiņu vārdos. Es vienkārši vēlējos pateikt, nezinu, sev vai citiem, tas nav svarīgi, to, ka, pateicoties Viņai, es esmu bišķiņ high on life (bišķiņ? hehe, maigi teikts). Un šis fakts - high on life - nozīmē, ka aicinu jūs neuztver mani pārāk nopietni, ja rakstu kaut kādu bulšitu (t.i., es parasti rakstu bulšitu, taču lūdzu neuztvert tagad rakstīto bulšitu pārāk nopietni, jo, nju, lidojums... neesmu tas labākais pilots).
Sēklinieki.