Komentārs pie quizer vadītā, pirmā Difūzijas raidījuma ieraksta:
Tas Gatis Ziema ir kaut kāds slims, glumjš, parazitējošs tārps, ko apbrīno tādi paši dzīvē vīlušies vientieši, kas neko citu, kā deldēt kreāslus chomsky un teātra bārā nav spējīgi. Redz, kaut ko tur gudri cenšās dirst cik viss šeit slikti - nevienam neviens nemaksā, jo visi viens otru pazīst, bet tajā pašā laikā pats nav spējīgs samaksāt pat saviem grupas biedriem.
Tajā mūzikā nekā nav, tikai patmīlīga pidara ego priekšādiņas staipīšana.
/vijolniece
Man ir šaubas, ka šī komentāra autors tiešām ir vijolniece (meitene). Lai gan - kāpēc nē? Kāpēc? Tāpēc, ka neesmu manījis, ka meitenes brīvi lietotu tādu leksiku. Jā, šis komentārs būtu citādāks, ja to būtu rakstījusi sieviete.
Es jau kādu laiku, kopš Gatis iesita Armandam uz skatuves par to, ka Armands nolažoja pāris notis uz trompetes (kas visā savā varenībā ir iemiesots video, kas, savukārt, ir pieejams i-netā), esmu vēlējies parunāt nedaudz par Gati.
Tātad, mazliet par psiholoģisko portretu. Gatis ir tāda tipa cilvēks, kurš apzinās savu presence un izmanto to. Tik bez pārpratumiem - tas nav nekas negatīvs. Es arī daru tāpat. Un tu, iespējams, neapzinoties vai pat apzinoties dari tā. Taču man patīk analizēt šo cilvēku presence faktoru... bet par to vēlāk.
Gati pazīstu jau kopš seniem laikiem. Atceros, ka kaut kad pirms 7 gadiem spēlējām kopā DEPO. Viņš vēl bija tik maziņš un tik pieticīgs. Skatījās uz visu it kā no apakšas, bet ne pazemīgi, drīzāk draudzīgi inkvizitīvi un analītiski. Katrā ziņā man viņš patika, jo bija izjūta, ka viņš vēlas mācities, apgūt, izprast, un tādā garā. Taču viena lieta, kas mani kaitināja jau tad, bija viņa Dž.Hendrixa tipa soļņiki, kurus viņš noodle'oja nepārtraukti, pat esot uz skatuves ar pieslēgtu ģitāru. Tas ir tik sasodīti kaitinoši un banāli, taču tas nekādā ziņā neietekmē cilvēka personību vai to, kā skatos uz viņu.
Šajos gados viņš ir ļoti izaudzis, kas ir normāli, jo ir pagājuši daudz gadi. Ceru, ka ievērojāt manieri, kādā runāju par viņu - familiāra. Es viņu zinu ļoti labi. Tā man labpatīkas domāt. Jo tur nav nekas komplicēts. Un katrā ziņā tur nav nekas dižs vai cēls - šie ir aspekti, ar kuriem viņš viļ citus cilvēkus. Bet par to un citām lietām nākošajā postā. Turpināšu tieši par šo pašu tēmu (man šobrīd ir time out).