March 11th, 2016

• atskats uz nakti jeb "kas vajadzīgs, tam ar' lemts notikt"
• 3/11/16 08:27 am
• Šonakt bija nenormāli veselīga nakts ar Ž ģitāristu Ritvaru un viņa kolēģi, nē, draudzeni, Sabīni. Sēdējām virtuvē, gājām uz mini balkona patērēt cigaretes, klausījāmies muzonu, pīpējām tīto dakteri zaļūksni, runājām par intīmo (vismaz Ritvars un es; meitenes neapceļam, un tas ir pavisam nopietni- viņas parasti mūsu aurā jūtas kā faking princeses, labā ziņā, protams). Ļoti jēdzīga nakts, jo man ir svarīgi parunāt ar cilvēkiem, kuri man ir tuvi. Ar Ritvaru tik atklāti nekad nebijām runājuši. Tas ir tik ņirdzīgi, cik patiesībā abi korekti domājam cits par citu un par lietām vispār. Ar "korekti" es šoreiz domāju to, ka mēs principā visus jautājumus par grupas savstarpējām attiecībām varējām iztirzāt smieklu pavadībā, bet tādu siltu un cilvēcisku smieklu, ne ņirdzīgu vai humora pilnu, nē. Mēs vienkārši pārliecinājāmies par to, par ko bija nojausma - par to, ka cilvēks tev blakus totāli nav tāds kretīns, kāds viņš kaut kad ir šķitis noteiktas situācijas, uzvedības vai vārda dēļ. Un, ka patiesībā ir pavisam pretēji - ka mēs saprotam viens otru labāk, nekā mēs šad tad saprotam sevi. Bet tas laikam ir normāli, ja kopā tiek spēlēta mūzika jau nepilnu dekādi. Protams, ka esmu vainīgs pie tā, ka iepriekš nebija sanācis baudīt šādas atklātības - es agrāk biju baigi disociējies no grupas un visiem tusiņiem, bet tagad jūtu, ka jānāk atpakaļ. Kāpēc? Un kā "atgriezties"? Heh, ne jau kā suņukam, iespiestu asti starp kājām, bet gan kā cilvēkam starp citiem cilvēkiem - bez aizspriedumiem un ar pārsteidzošu sapratni no puses, kas neesmu es un ko pēc idejas esmu pievīlis.
  
  Kā man tā ir sanācis pievilt grupasbiedrus? Uh, gari stāsti. Īsumā: pieredžu cēloņu irdīts, parasti pēc končiem vai saviesīgajos vakaros biju tendēts vienmēr uz divvientulību, jo uzskatīju un joprojām uzskatu, ka baros ar alko aizraujošas sarunas vest nevar, atskaitot varbūt tad, ja tiešām sakrīt, un lielākā daļa cilvēku (kuri kopumā nav daudz) ir asprātīgi un viedi. Jā, es agrāk pēc koncertiem vislaik uzreiz pazudu ar Ritu kaut kur tumsā, nereti pat neatsveicinādamies. Vispār es priecājos, ka mani gr.biedi (BIEDI!) ir tik saprotoši. Es totāli zinu, ka uz pasaules ir tik ļoti daudz un dažādu cilvēku, kuri mani totāli nesaprastu un atgrūstu tā vietā, lai kaut vai caur riebumu, sviedriem un piespiešanos tiktu ar mani skaidrībā (nevis "because I'm worth it", bet gan "because we're worth it"). Protams, ja es biežāk trenētos (es to faktiski nekad mūžā neesmu darījis, ja neskaita aklu mažor/minor gammu dragāšanu uz grifa, skatoties kādu seriālu vai filmu), tad cilvēki par mani runātu pavisam ko citu. Tad būtu: "O, Ulvis, jā... ja man būtu grupa, es viņu ņemtu par basistu (lai gan zinu, ka viņš nenāktu, ha)", nevis "Ā, tas narkomāns? Viņš vēl nav nosprādzis? Ja nē, tad gan jau drīz nosprāgs. Ak jā, mūzika - sūds, bet pats basģitārists - kokains pediņš, kurš spēlē tikai ar pirkstiem partijas, kas vairums gadījumu ir saknes nots barē akorda pseidoarpēdžija (pseido, jo slāpēta; man jābūt smalkam basistam pat tad, ja sūkāju kā cilvēks).
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• mamma
• 3/11/16 09:04 am
• Beidzot es patiesi lepojos ar savu māti. Kāpēc tikai tagad? Un vēl, piemēram, tas pats Filips man varētu vaicāt - kāda velna pēc tu vēlētos lepoties ar savu māti?!
  
  Jo man ļoti nepatika, ka viņa ļāvās padziļinātām reminiscencēm un taujājošai nostaļģijai par to, kā, redz, ir bijis, tā lūk, Filip. Plus, uzskatu, ka viņai sevi nostādīja jocīgā pozīcijā attiecībā pret tēvu (jau tad, kad n-tos gadus viņi ir šķīrušies, atsevišķi jau 7 gadus). Mātes pozīcija bija jocīga tikai tāpēc, ka jau sen, sen viss viņu starpā ir tapis pateikts un izdarīts (un, ja nav, tad būs jāgaida līdz nāves gultai, jo my pa is like that), taču māte joprojām tiecās pēc tēva ar vienu jautājumu, nē, pat ne jautājumu. Drīzāk vēlmi dzirdēt noteiktus vārdus no tēva - kaut kādu atzinības faktu par to, ka "pavadītās dekādes ar ģimeni bija cool" un "novērtēju pavadīto laiku un tevi". Es, gluži kā jebkurš cits cilvēks, kurš ir mīlējis un arī ticis atraidīts, protams, saprotu savu māti - mēs visi vēlamies tikt novērtēti, ja mūsu nolūki ir bijuši sociāli tie siltākie. Taču to, ka pēc 6 gadu dzīvošanas atsevišķi, sencim visu laiku esot kopā ar viņa beibi-prokurori (kopā jau kopš šķiršanās vai pat pirms), savukārt mātei gan nomainījās, liekas, vismaz pāris draugi, kuri vispār bija baigie nelieši.
  
  Pēdējam draudziņam bija knapi pāri 30 (mana māte ir dzimusi 1963.gadā), taču viņš ļoti nofeiloja, aizmirsdams savu aifōnu pie manas mātes, bet pats dodamies "komandējumā". Mana māte ir viena no tām sievietēm jeb drīzāk cilvēkiem (jo vīrieši, ticu, arī tā dara, taču reāli pieķēris red handed esmu tikai dāmas), kurai ir tendence iebāzt savu seju (gribēju rakstīt "purnu", vismaz deminutīvā, jo man ļoti besī, ka tā dara, taču pārdomāju; mīlu tomēr māmiņu, tāpēc nevajag attiecināt nevienu sliktu vārdiņu uz viņu). Vismaz varu lepoties, ka man ir simpātiska māte (tā ir; lai gan tēva beibe ir seksīgāka/simpātiskāka, arī aptuveni tikpat veca; sasodīti labi gēni prokurores kundzei; viņas dēls no 1. un pēdējās laulības, ja pareizi sapratu (esmu viņu dzīvē saticis pasēdēšanās un simboliski pasocializējies kādas 5-6 reizes), ir homoseksuāls puika, arī simpātisks, bet, nu, ja salīdzina ar mani, tad mazbērni tomēr skaistāki ir manai mātei un manam tēvam; gan jau, ka prokurores k-dzes bijušais vīrs (ko neesmu redzējis, bet, cik tēvs ir stāstījis, viņš ir kkāds pseidomākslinieks vai mākslinieks - izklausījās pēc diezgan liela pretstata, salīdzinot ar manu senci) nav ģenētiski tik spožs kā mans tēvs un viņa abas Dzīves Dāmas, viena par otru skaistāka, kā tādā faking pasakā.
  
  Gandrīz aizmirsu par galveno. Kāpēc lepojos ar māti? Tāpēc, ka viņai BEIDZOT ir bojfrends, kurš nav kaut kāds bezmazvai mana vecuma MILF hunter (aizmirsu piebilst, ka māte viņa aifonā atrada sarakstes ar 5 citām sievietēm, kā arī viņu kailbildes, u.c. lietas, kas liecināja par to, ka viņš nav un nebūs uzticams cilvēks). Galvenais, ka māmiņa dod vaļā nevis aritmētiskā, bet ģeometriskā progresijā - no MILF huntera uzreiz aizlēca līdz viņas vecuma džekam, kurš vai nu ir zviedrs vai arī strādā zviedrijā par gūžu ķirurgu (laikam otrais variants). Bet, nu, galīgi nav slikti. Viņa ir priecīga, jo pirmo reizi mūžā iet uz, kā viņa teica, "visdārgākajiem restorāniem Rīgā". Un, ja tā saka mana māte, tad tie nav kaut kādi pelmeņi vai subway sviestmaižu restorāni, bet gan uz restorānu, ko sauc "pay very much monies for a really fucking small amount of carefully grafted pieces of food placed artistically on a crystal white plate and covered with an unknown sticky substance - kinda like cum, but more watery and saucy, no idea about the taste though, but I'd really like to try it someday".
  
  Fuck you.
• 5 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• have you seen that awesome movie with that cool shaky camera effect?
• 3/11/16 12:50 pm
• Man apnika BSG 2. sezonas beigās. Sākās filler episodes, kas gan ir neizbēgami šajā mākslas formā (nez kāpēc iespurdzos, rakstot pēdējos divus vārdus). Un ne tikai tas - apriebās mūždien shaky operator work, kas gan, ņemot vērā laiku, kad sērijas tika filmētas, bija top notch kameras triks (ņirdzu par to, cik patiesi un nepatiesi reizē tas ir; un cik stulbi, jo patiesi). Vispār varētu sarīkot speciālu kino vakaru (kas izklausās pēc totāli nogarlaikotu kinofīļu kinovakara): Fucking shaky camera movie night. Tur būtu tādi hiti kā Cloverfield, Blair Witch un vēl kaut kas, ko nespēju šobrīd atminēties (un par ko tāpēc ir savāds prieks, jo mani ilgtermiņā, nu, teiksim, pilnmetrāžas filmas ietvaros, ir sanācis kopā izbaudīt tikai 2 gabalus, ko spēju šobrīd apzināties, un es zinu, ka aizmiršanas mehānisms ir burvīga lieta, taču man tiešām ir spēcīga juška, ka diži vairāk kino ar izteiktu krateklīgo kameru apzinīgajā vecumā neesmu redzējis (t.i., sākot no, nezinu, 24 g.v. - jā, katru gadu mana "apzinīgā vecuma" definīcija mainās, tai pieaugot par +1 gadu).
  
  Rekomendācijas?
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko