- mamma
- 3/11/16 09:04 am
-
Beidzot es patiesi lepojos ar savu māti. Kāpēc tikai tagad? Un vēl, piemēram, tas pats Filips man varētu vaicāt - kāda velna pēc tu vēlētos lepoties ar savu māti?!
Jo man ļoti nepatika, ka viņa ļāvās padziļinātām reminiscencēm un taujājošai nostaļģijai par to, kā, redz, ir bijis, tā lūk, Filip. Plus, uzskatu, ka viņai sevi nostādīja jocīgā pozīcijā attiecībā pret tēvu (jau tad, kad n-tos gadus viņi ir šķīrušies, atsevišķi jau 7 gadus). Mātes pozīcija bija jocīga tikai tāpēc, ka jau sen, sen viss viņu starpā ir tapis pateikts un izdarīts (un, ja nav, tad būs jāgaida līdz nāves gultai, jo my pa is like that), taču māte joprojām tiecās pēc tēva ar vienu jautājumu, nē, pat ne jautājumu. Drīzāk vēlmi dzirdēt noteiktus vārdus no tēva - kaut kādu atzinības faktu par to, ka "pavadītās dekādes ar ģimeni bija cool" un "novērtēju pavadīto laiku un tevi". Es, gluži kā jebkurš cits cilvēks, kurš ir mīlējis un arī ticis atraidīts, protams, saprotu savu māti - mēs visi vēlamies tikt novērtēti, ja mūsu nolūki ir bijuši sociāli tie siltākie. Taču to, ka pēc 6 gadu dzīvošanas atsevišķi, sencim visu laiku esot kopā ar viņa beibi-prokurori (kopā jau kopš šķiršanās vai pat pirms), savukārt mātei gan nomainījās, liekas, vismaz pāris draugi, kuri vispār bija baigie nelieši.
Pēdējam draudziņam bija knapi pāri 30 (mana māte ir dzimusi 1963.gadā), taču viņš ļoti nofeiloja, aizmirsdams savu aifōnu pie manas mātes, bet pats dodamies "komandējumā". Mana māte ir viena no tām sievietēm jeb drīzāk cilvēkiem (jo vīrieši, ticu, arī tā dara, taču reāli pieķēris red handed esmu tikai dāmas), kurai ir tendence iebāzt savu seju (gribēju rakstīt "purnu", vismaz deminutīvā, jo man ļoti besī, ka tā dara, taču pārdomāju; mīlu tomēr māmiņu, tāpēc nevajag attiecināt nevienu sliktu vārdiņu uz viņu). Vismaz varu lepoties, ka man ir simpātiska māte (tā ir; lai gan tēva beibe ir seksīgāka/simpātiskāka, arī aptuveni tikpat veca; sasodīti labi gēni prokurores kundzei; viņas dēls no 1. un pēdējās laulības, ja pareizi sapratu (esmu viņu dzīvē saticis pasēdēšanās un simboliski pasocializējies kādas 5-6 reizes), ir homoseksuāls puika, arī simpātisks, bet, nu, ja salīdzina ar mani, tad mazbērni tomēr skaistāki ir manai mātei un manam tēvam; gan jau, ka prokurores k-dzes bijušais vīrs (ko neesmu redzējis, bet, cik tēvs ir stāstījis, viņš ir kkāds pseidomākslinieks vai mākslinieks - izklausījās pēc diezgan liela pretstata, salīdzinot ar manu senci) nav ģenētiski tik spožs kā mans tēvs un viņa abas Dzīves Dāmas, viena par otru skaistāka, kā tādā faking pasakā.
Gandrīz aizmirsu par galveno. Kāpēc lepojos ar māti? Tāpēc, ka viņai BEIDZOT ir bojfrends, kurš nav kaut kāds bezmazvai mana vecuma MILF hunter (aizmirsu piebilst, ka māte viņa aifonā atrada sarakstes ar 5 citām sievietēm, kā arī viņu kailbildes, u.c. lietas, kas liecināja par to, ka viņš nav un nebūs uzticams cilvēks). Galvenais, ka māmiņa dod vaļā nevis aritmētiskā, bet ģeometriskā progresijā - no MILF huntera uzreiz aizlēca līdz viņas vecuma džekam, kurš vai nu ir zviedrs vai arī strādā zviedrijā par gūžu ķirurgu (laikam otrais variants). Bet, nu, galīgi nav slikti. Viņa ir priecīga, jo pirmo reizi mūžā iet uz, kā viņa teica, "visdārgākajiem restorāniem Rīgā". Un, ja tā saka mana māte, tad tie nav kaut kādi pelmeņi vai subway sviestmaižu restorāni, bet gan uz restorānu, ko sauc "pay very much monies for a really fucking small amount of carefully grafted pieces of food placed artistically on a crystal white plate and covered with an unknown sticky substance - kinda like cum, but more watery and saucy, no idea about the taste though, but I'd really like to try it someday".
Fuck you.