Ja jau par latviešu mūziku (pareizāk sakot, manām grupām, haha!), tad jāpiebilst, ka Židrūns lēnām, bet ar vērienu atgriežas pie Pasaules Kontrolpults. Kopš otrā albuma "Dzeltenbaltdzeltenais" izdošanas, kas gan bija diezgan pasen (pirms 4 gadiem), esam paveikuši nepaveicamo. Kā tā? Parasti grupas ar laiku zaudē savu šarmu, cilvēkiem kļūstot vecākiem un garlaicīgākiem gan sev, gan citiem, ar mums, šķiet, ir noticis pretējais. Labi, varbūt atskaitot manas baspartijas.
Nezinu, vai tas ir pateicoties jaunajām asinīm, kas Židrūnā šobrīd un jau pateiesībā pāris gadus plūst cauri tik svarīgajai perkusīvajai līnijai, vai arī vecuma demencei, bet mēs, šķiet, tūlīt būsim nokomplektējuši materiālu 3. albumam. Teiksim, pēdējās divas dziesmas (jeb "jaunās dziesmas"; "jaunās", jo tās nekad nav spēlētas laivā), kas mums, grupasbiedriem, varētu šķist ļoti laika ziņā stieptas un muļļātas dažādu iemeslu dēļ, kā piemēram tāpēc, ka ilgu laiku vienlaicīgi nevarējām ierasties uz mēģinājumiem, un, jā, abstrahējoties no fakta, ka esmu to līdzautors - tās ir burvīgas! Jo ir tā izjūta un sajūta, ka tu nevis brīžiem tās spēlē, bet pis. Es tur pišu vietām basģitāru tik spēcīgi, ka intensitātes ietvaros regulāri baidos pārplēst resnāko mi stīgu (galvenokārt tāpēc, ka esmu svabads from personal wealth jeb citiem vārdiem - esmu bomzis, un 1 basģitāras stīga, tāda kāda der un patīk man, maksā virs 10 eiro, tāpēc es nevaru atļauties regulāri maksāt 10 eiro par iespēju nospēlēt 1 skaņdarbu; also DR strings till I die).
Es nezinu, varbūt vienkārši esmu ļoti sahaipojis pats sevi, jo mēs kādu laiku spēlējām vispār bez ritma sekcijas, un tas man kā šīs grupas basa atslēgas pavēlniekam bija ļoti muzikāli neiedvesmojoša pieredze, jo basģitārai (it īpaši manā spēlēšanas manierē) rokmūzikā bez bungām faktiski nav ko darīt pašai par sevi. Jā, var likt akcentus, var izdot zemās frekvences, bet tas ir gan tik garlaicīgi, gan amuzikāli manām smalkajām prasībām, ka es jutos tiešām notrulinājies. Vienkārši vakar mums bija pirmais mēģis, kur pēc ilgiem (ne tik, bet tomēr) laikiem spēlējām šīs divas jaunās dziesmas kopā ar bungām. Ja jūs zinātu, cik sasodīti labi skan bungas, kad tās *sit* bundzinieks, kurš *prot* tās sist. Jā, uzsvars tiešām ir uz vārdu "sist", jo tas ir roks, un ja rokā nesit, atvianojos, nepiš, tad nav tās sajūtas, vienkārši nenotiek pērkona dieva pielūgsme, un par to viņš ir dusmīgs, un tāpēc mēs izjūtam viņa dusmas, kas izpaužas kā dažādas ar mūzikas spēlēšanu saistītas neveiksmes, teiksim, iztēlojos - regulāra stīgu plīšana vai kas tamlīdzīgs. Roks, nu, vismaz Židrūns, lielā mērā ir Rituāls. Jā, es nenoliedzu, ka tas ir vecs kā pasaule, taču veikt to ir viena no baudām, ko pārstāt baudīt, man šķiet, nozīmētu atzīšanu, ka es nekad īsti neesmu bijis spējīgs valdīt pār stihiju, pār stihisku, iestudētu spontanitāti, kas principā kā skaņdarbi un to struktūras izpaužas diezgan konvencionāli. Taču tās zināšanas, pieredze, intelekts, izjūta, vēsture, mirkļa kontiniuums, kas veido mūžības noskaņu - tas viss un vēl tik daudz aspekti, ko nespēju uzskaitīt īsajā laika posmā, kad top šī rindkopa - tas ir kā reliģiska pieredze ar stigmatiskām dvēseles sekām.
Ja tu spēlē to, un tava kāja, gurni vai galva nekustas līdz, tad tev ir jāatbrīvojas. Jo tikai brīvi cilvēki var spēlēt un radīt, nē, nevis radīt, bet izveidot (mēs tomēr "neradam", bet gan ņemam, mēram un griežam) mūziku, kas viņus pašus spēs iedzīt tajā nepieciešamajā so called reliģiskajā pieredzē, be it transā, kas ļaus viņiem neapzināti manipulēt ar vienībām - svešām cilvēka, parastā, rokām, taču tik ļoti atpazīstamām un tuvām šim cilvēkam, ka viņš tās dēvēs par savu reliģiju. Es zinu, ka vārds "reliģija" ir sabojāts, bet es tik un tā bezkaunīgi atļaujos to izmantot nereti, runājot par rokmūzikas spēli un uztveri, tā kā piedodiet man, visi dumjie un aizspriedumainie cilvēki, kuru eksistences stūrakmenis ir vajadzība piepisties lietu korektumam, nemaz nepaskatoties uz kontekstu.
Labi, es mazliet aizrakstījos. Īsumā - spēlēt visiem kopā ir maģiski. Mums ir reti kruts bundzinieks (es tiešām nevaru stress that enough, ka vajag prast pist ļoti stipri, ja noskaņa un, atļaušos, dievi to prasa), kruti ģitāristi un, galvenais, kruts liricists. Teiksim, visjaunākais gabals, ko vēl neesam iespēlējuši kārtīgi, vispār ir pizģets lirikas ziņā. Nē, nopietni. Tā nav parastā dziesmiņa, parastie vārdiņi. Tas pilnīgi ir dialekts. Ai, es to pat nespēju ietērpt vārdos. Labāk vienkārši noslīpēsim to un iepriekšējo gabalu (kā lirikas ideja kā tāda vispār ir pizģets, cik kruta - tik, ka nemaz negribu sabojāt noslēpuma prieciņu, tāpēc nestāstīšu), sarīkosim le grand koncert un iepisīsim labu, elpojošu, dzīvu albumu (aspekti, kas pietrūka mūsu iepriekšējiem 2 albumiem - "elpojošs, dzīvs"; pateicoties faktam, ka rakstījām visu "pa celiņam"; savi mīnusi, savi plusi, tā teikt).
Labi, pietiks dirst.
Roks.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
swimpis pats nepaziņoja kaut vai savā klabā par sava solo albuma "Korpulentrijs" izdošanu? Vārdam "izdošanu" ar vīrišķo sekrētu pielipināts klāt vārds BEIDZOT. Jo, fak, tas tika rakstīts tad pat, kad Jura Simanoviča "Riperogrāfija" - jaukajā, naivajā 2008. gadā.
Šo Simona albumiņu klausījos šoziem - tas kaut kādā mērā sildīja mani manos neceļos. Un, saprotams, solo albums man jau bija sen, sen, taču netiku tam pievērsis īpašu uzmanību, jo Simons ap to laiku, kad tas tika rakstīts mani laikam bija nokaitinājis. Vai kā tamlīdzīgi. Jā, bet ziemā bija ļoti patīkami klausīties un dzirdēt tā cilvēka balsi un tekstus, kas tev savā ziņā tik ļoti pietrūkst, jo nedz muzikāli, nedz sociāli nekomunicējām kādus trīs gadu, šķiet, Simona trimdas dēļ galvenokārt. Taču savstarpējs apnikums gan jau arī.