December 14th, 2005

• mīļlietiņas
• 12/14/05 11:07 pm
• Man tik ļoti patīk, ka kāds agros rītos saka, ka viņš kaut ko nevar ciest vairāk par visu pasaulē. Tādos brīžos man šķiet, ka pasaulē ir par vienu, sirsnīgi (veselīgi; ritmiski) pukstošu un pacifistisku sirdi vairāk.
• 0 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 12/14/05 11:19 pm
• Pizģets. Pirms pusotra (16 gadu vecumā) gada man bija tāda potence. Atskatoties no pagātnes, esmu vīlies savā nākotnē
  
  ieraksts iz mana žurnāla:
  
  Man ir tik vienalga, ka, ja vienaldzību varētu izteikt ar koeficentu, maksimālais - 100%, minimālais - 0%, tad mans būtu 90%.
  
  Ja absolūtā vienaldzība ir šeit, un nevienaldzība šeit, tad es būtu šeit [rādu ar rokām tuvu absolūtajai vienaldzībai].
  
  Ja TU arī vēlies būt vienaldzīgs vai vienaldzīga [tas atkarīgs no dzimuma, bļe, i prefer women], tad vismaz padomā par savu ārējo izskatu, kam mūsdienu cilvēks, jā, es runāju par vidusmēra mūsdienu cilvēku- mani, tevi, tavu tēvu un tēva draugus - piešķir pārāk lielu nozīmi un vietu savā dzīvē.
  
  Tu taču vēlies pežuku, ne?
  
  Mani 10% 'nevienaldzības' ir tīrs egoisms. Ja egoismu varētu izteikt ar koeficentu, maksimālais- 15%, minimālais- 0%, tad tas man būtu 10%. Tas ir apmēram kā nesakaltēta melnā šokolāde- tīra, šķidra, saldi šķebinoša manta. Tai pat ir aura.
  
  Mana aura ir melna. Tā bija balta, bet tad tā palika melna. Es atceros sevi kā mazu puisīti, mazu puisīti, kas vienmēr smaidīja... tik dzīvespriecīgs un laipns, nevainīgs. Gluži kā manā jūzer-bildē. Tie bija laiki, kad saule spīdēja spožāk, cilvēki bija laipni un pozitīvi, meitenes sārtiem vaigiem- kautrīgas un naivas. Tas laiks ir gājis secen. 'Tā gadās' (c) K.Vonnegūts
  Tā gadās, tas ir fakts.
  Dzīves skābes lietus korozijas ietekmē aura lēni, bet pārliecinoši, mainīja krāsu uz melnu. Pastāvēs, kas pielāgosies.
  
  Mana āriene nav melna. Es esmu kārtējais neglītais cilvēks, kas visām sievietēm glaimo, uzsmaida, dara visu, lai kļūtu cienīts un varbūt saņemtu kādu neglītu smaidu pretī. Saukties par cilvēku ir gods. Gods, kas dots katram cilvēkam. Tu nēesi cilvēks, es arī nē.
  Tas ir fakts.
  Godīgums ir mira tālajā 1994., kad Kurts Kobeins izdarīja pašnāvību
  Godīgums mira vakar, kad es vienā piegājienā centos iedabūt sevī lēta viskija pudeli. Venozī, nevis orāli.
  
  Pašlaik ir 1944. gada 5. janvāris. Es tupu Austrumberlīnes bloka bunkurā. Es esmu vācieties. Es esmu prettanku vienības taktiķis. Es sēžu uz sava necilā beņķa, telpā ir tumšs un gaiss ir sasmacis. Smird pēc pelējuma. Priekšā, uz galda, ir noliktas Berlīnes kartes. Visvisādas. Man vienalga. Es masturbēju.
• Current Music: uzliku nirvanu, hehe, on a plain
• 9 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 12/14/05 11:20 pm
• Es citēju Kurtu Vonnegūtu. Aleksi, dārgais draugs, tev būtu jāmācās no manis, nekaunies no tā, kāds tu biji! Sadodamies rokās un pasmejamies taču!
• 3 atstāja kaut koatstāj kaut ko

• 12/14/05 11:38 pm
• Visinteresantākais ir fakts, ka neblefoju. Ar pasīvu un neapzinātu, bet spēcīgu pašsuģestijas metodi, biju iekalis sev to ideoloģiju. Un neliekuļojot varu teikt, ka akli ticēju tai. Akli, bet patiesi. Man pilnīgi vienaldzīgi bija citi līdzīgi domājošie un viņu darbi. Piemēram, Nīče. Neesmu lasījis viņu, ceru, ka saņemšos. Vienreiz pirms narkotiku lietošanas pašķirstīju antikristu, ļoti kaitināja maniere, kādā man tiek pasniegtas idejas, domas. Tā man šķita pārspīlēti despotiska (nenoliedzu, ka viņam nepiestāv; tas, protams, ir viņa stils un tā, un tā, bet runa jau ir par manu nabaga sirsniņu). Precīzāk negribu izteikties, jo šajā ziņā esmu piesardzīgi pedantisks, cenšos (tiešām!) nekāpt sev pagaidām svešos lauciņos un kļūt par pseidointelektuālu diletantu (pašlaik esmu vienkārši diletants). Protams, pilnībā nenoliedzu, ka man nepatīk. Idejas (tās taču visi modernie jaunieši zina kā tēvereizi) priekš tā laika jau nebūt nav sliktas, tās ir interesnas, visai utopiskas (kļūstu banāls, piedodiet). Un jā, dažreiz jau man tomēr patīk, ka mani normāli, metaforiski paņem dirsā.
• 5 atstāja kaut koatstāj kaut ko