- 9/7/21 04:27 pm
-
Manuneciloprāt, ja cilvēki seksu un seksualitāti uztvertu nopietnāk par "*nosarkst, klusē un mīņājas uz vietas*" vai tā hiperseksualizēšana un seksualitātes a-romantizēšana, kas jau ilgi valda popkultūru, tad mēs psihosocioģiski arī tiktu tālāk savā attīstībā, sava seksuālā ID rašanā un nostiprināšanā.
Un seksualitāte vairs nebūtu tāds kā indivīda klupšanas akmens - elements, kas, ja neatrisināts, visu dzīvi viņu velk uz hipotētisko leju. Varbūt cilvēkam tobrīd šķiet (vai ir vēlme to darīt), ka, aizbēgot prom no savas un citu seksualitātes, ignorējot to/tās, tā kaut kur pazudīs. Ka viņu vairs neirdīs un negrauzīs šīs nesakārtotās enerģijas (saprotams, ja cilvēks to visu ir noracis sevī dziļi dziļi, tad viņš jūt, ka kaut kas nav labi, bet viņš nespēj īsti saprast, kas tieš. Cilvēks iet pie terapeita, lieto antidepresantus un turpina ciest.
Dzīvodams šādi gadiem ilgi, cilvēks savā prātā attālinās no cerības, ka viņš to visu varēs atrisināt. Taču patiesībā risināt lietas var jebkad, lai arī cik ilgi cilvēks nebūtu vilcinājies, lai arī cik vecs un skumjš viņš nebūtu. Protams, liekas, ka ir tik ļoti dirsā, ka nav atpakaļceļa. Atpakaļceļš patiesi nav, taču ir cieņpilnas atlikušās eksistences iespēja - palēnām labojot pa 1 problēmai pēc kārtas. Iepazīstot kādu, ar ko lēnām kopā radināt sevi pie tā, kas ir svešs.
Otrs cilvēks mēdz būt absolūts, kā saka, gamechanger. Galvenais nemīzt.