- par vectēvu un starppaaudžu nepiesauktajām traumām
- 2/4/21 02:04 am
-
Beidzot dabūju no sevis laukā patiesas izjūtas. Un tāpēc, cienītās kungi un godātie dāmas, notika manā cibā reta parādība - tapa posts, kurā rakstu tiešām to, ko domāju un ko jūtu, nevis vienkārši māžojos apkārt kā tāds idiots. Man nav grūti sev atzīt, ka esmu idiots. Varu pat pastāstīt, ka tas ir veids, kā es mācos. Ar katru reizi sanāk arvien lielāki un lielāki intervāli starp būšanu idiotam. Liekas, ka tāpēc arī esmu guvis reālu brīvības izjūtu, brīvību no tās nolemtības, kas ir tavi gēni un ģimenes pieredzes (ko es savulaik saucu par traumu perēkļiem/nebeidzamo traumu potenciālu) Goda vārds, man liekas, ka esmu transcendējis savu nožēlojamo, skumjo sūtību būt par kārtējo kropli, kurš neprot mīlēt un kurš sistēmātiski sāpina sev tuvos cilvēkus ar savu rezignēto neieinteresētību jūtās. Transcendējis un tapis par cilvēku, kurš mācās mīlēt. Un es to saku kā cilvēks, kurš sevi "bulšitoja" lielāko daļu dzīves. Lai tikai nebūtu jādomā. Lai tikai nebūtu jājūt. Kāpēc? Jo just sāp? Es joprojām nesaprotu. Liekas, ka tajās bailēs slēpjas kaut kas no pirmatnējā cilvēka bailēm no uguns vai zibens. Apdedzināties. Jā, un atvainojos par haotisko rakstīšanas manieri. Tas viss nāk pa taisno no iekšām, gandrīz bez jebkādas rediģēšanas vēlāk.
Mana nelielā cibas sarakste par tēmu "Džordans Pī" (kādas draudzīgas cibas komentāros) uzjundīja sen nebijušas izjūtas. Sapratu, ka vienīgais, kas man šajā dzīvē tā tiešām no visas sirds pietrūkst, ir mans vectēvs. Vēlreiz ieskatīties viņa izteiksmju nepiepildītajā sejā, redzēt elpā kustamies viņa milzīgās nāsis, no kā vietām laukā spraucās sirmi mati, redzēt šo spēcīgo stāvu ar mucu torsa vietā ejam no mājas uz šķūņa darbnīcu, mucai šūpojoties te uz labās kājas ieliecienu, te kreisās, te labās, te kreisās. Vēlāk izveļamies uz pusdienām (tie gandrīz vienēr bija cūkas taukos cepti kartupeļi ar ceptu gaļu, glāzi kefīra un pāris rupjmaizes šķēles) sētas virtuvē. Vakars vienmēr noslēdzās ar Panorāmas noskatīšanos, tualetes rutīnu un iemigšanu aptuveni 10 minūtes pēc deviņiem. Un rīts sākās vienmēr piecos, nav svarīgi, kas par dienu. Šīs manas pēkšņās izjūtas bija tik spēcīgas, ka sajutu uz vaiga nelielas mikluma pēdas (doma kairināja manas kreisās acs asaru dziedzeri, aicinot tam izdalīt papildus acs lubrikantu).
Tik vienkāršu, stoicisku un reizē neuzspēlēti lepnu, taču emocionāli absolūti monolītu cilvēku es citur neesmu saticis. Vilnis bija, pirmkārt un galvenokārt, strādnieks, kurš darbojās ar metālapstrādi galvenokārt priekš teju tērauda kaltos plecus un valodas bagātības trūkumu, kas, kā vēlāk es sapratu, bija kā tiešas sekas viņa piedzīvotajai socrealitātei un koncepta par emocionālo intelektu neesamībai. Tas neeksistē, ja tu to nespēj ietērpt vārdos un apzināties. Kā ar lielāko vairākumu lietu šajā realitātē.
Otrkārt, Vilnis bija saimnieks, kurš uz savas zemes Skrundā, pārsimts metrus no Ventas kraujainajiem krastiem, uzcēla divstāvu balto ķieģeļu māju, divstāvku koka šķūni ar metāldarbnīcu vienā no telpām un sētas virtuvi citā, uz zemes neliels kartupeļu lauks un siltumnīca, un apkārt nebeidzamas ziedu dobes (joprojām atceros vecmammas smieklīgās dusmu lēkmes, kad kaķi piečurāja viņas dāliju un gladiolu dobes). Viņa mamma atgriezās no Sibīrijas, bet tēvs gan nē. Vispār es nezinu, vai viņam bija vecais tēvs, tas ir, vai Vilnis vispār bija pavadījis kopā laiku ar kādu no viņiem. Šajā brīdī es jau mazliet sāku raudāt. Mazliet, jo tās bija asaras, taču bez izteiktas ietekmes uz mīmiku.
Ņemiet vērā, ka es par vecotēvu runāju kā par vienu personu, jo man nebija gods pazīt savu tēva tēvu. Gan jau es viņu arī būtu mīlējis, lai gan viņš nebija labs tēvs manam tēvam. Un tāpēc mans tēvs, gribēdams salauzt šo ciklu, bija pārāk anti-authoritarian/non-disciplinarian, heh; protams, lai arī lielā mērā mana bērnība bija super pozitīva, taču vēlāk dzīvē es sapratu, ka man, jaunam tīņu zēnam/jaunam vīrietim, bija nepieciešama disciplīna un vēl vairāk man bija nepieciešams tēvs kā role model, taču viņš mani mulsināja un es truli klusēju un baudīju viņa lack of commentary. Svarīgi piebilst, ka runa nav par trulu disciplīnu, bet par dzīvi, kurā šādi elementi ir balansā.
Turpinot par Vilni. Viņš nebija labs tēvs manai mammai, jo nekad dzīvē tā arī nepateica viņai, ka viņu mīl. Un tāpēc mana mamma izauga, īsti nemākot mīlēt, tādējādi, atļaušos, she got disillusioned with the whole concept of family and gradually became disingenuine towards herself, her husband, and it really hurt me (even more then my sister who's four years younger). Mana māsa, teiksim, kaut kādā ziņā ir sapistāka par mani, jo viņai ir neveselīga vēlme visiem izpatikt. Tā, manuprāt, kļuva neveselīga, kad viņa sev ievietoja duck lips filleri (kas bija šausmīgi, jo viņa tāpat izskatījās 9/10 hot blonde teen, lai man piedod Dievs tas Kungs; tādā ziņā mums ir labi gēni). sāpinot mūs ar māsu. Šajā vietā gan es apraudājos pirmo reizi, nezinu, desmit gadu laikā. Raudāju izmisīgi, seja iespiesta plaukstās. Un ik pēc brīža no savas mutes pats izdzirdu atkārtojamies vārdus: "Ak dievs, ak dievs..." Jāpiebilst, ka es tik ļoti baudu šo sen aizmirsto spēju raudāt. Un man tiešām ir milzīgs prieks pašam par sevi, jo, bāc, negribu izklausīties pēc kaut kāda wannabe hard ass guy, bet maz kas mani spēj tā patiesi aizkustināt. Tā ir mūzika. Un tās ir domas par vectēvu.
Gan mans tēvs, gan māte nebija iemācījušies, ko nozīmē tiešām mīlēt cilvēku (ceru, ka viņi to iemācījās, jo vēlāk, pēc šķiršanās, abi atrada sev jaunus cilvēkus, ar ko apprecēties). Lai es nenodarītu ļoti pāri saviem bērniem, izšķiroties vēlāk no savas sievas vai kā tamlīdzīgi, esmu sev apsolījis, ka neprecēšos un netaisīšu bērnus, kamēr nepratīšu mīlēt. Vēlos piebilst, ka man pašam liekas, ka šajā ziņā man ir augsti standarti, jo es savas vecāku ciešanas redzu gluži kā izklātas uz savas delnas. Un vecāku vecāku arī.
Galvenā morāle varētu būt tāda - netaisi bērnus, ja tajā situācijā, izstiepjot to savā fantāzijā vismaz divu dekāžu plašumā, nejūties, ka spēsi būt absolūti autentisks pret sevi. Un saproti, ka jāprot mīlēt arī tādi ģimenes locekļi, kuri neatbilst tavām ekspektācijām par labu cilvēku vai krietnu saimnieku. Un, ja jau katalizators bija Džei Pī, tad jāsaka, ka man patīk viņa idejas, bet kaitina viņu fanu pulks un nenormāli polarizējošās diskusijas par to, vai viņa idejas, kā saka, sūkā vai nesūkā. Par laimi sen neesmu tādām uzdūries.