Nobriedušam prātam būtu jāspēj nošķirt rasisms no general edgyness un edgy humor. Tāpat, kā viens cilvēks dod priekšroku tējai ar pienu, bet cits bez, arī šis vairāk ir gaumes jautājums. Un, jā, patiesi - var būt sliktākas gaumes un labākas gaumes. Un pavisam labas gaumes, taču nav tādu objektīvu kritēriju, pēc kā tas nosakāms, tāpēc katram šie kritēriji ir individuāli. Bieži sakritīgi gan.

Liekas, šis nav jautājums par ētiku. Jo tas ir absolūti skaidrs, ka cilvēki viscaur vēsturei ir jokojuši cits par citu specifiku - ādas krāsu, sejas pantiem, utt. Vispār, bļin, sāku rakstīt par vienu tēmu, bet tad pārlecu uz citu. Tās gan ir ļoti saistītas. Nu jau par vēlu - viss posts uzrakstīts. 

Mūsdienās vienkārši daļa sabiedrības ir pārāk sensitīvi, jo, pieņemu, viņu vecāki izturējās pret viņiem pārāk nolaidīgi, ar pārāk lielu mīlestību un tuvību, vienmēr sargājot no aukstās un brutālās pasaules, iespējams, liedzot spēlēties pienācīgi daudz ar vienaudžiem vai kā tā. Protams, arī visatļautība skolās kaut kādā ziņā promotē šādu pārspīlētu jūtīgumu bērnos un jauniešos (es te vairāk par Rietumiem un saviem iespaidiem, nevis Latviju; bet arī). Un šo iemeslu dēļ bērns tā arī neizkopj normālus soc-aizsardzības mehānismus un tiek palaists plašajā pasaulē ar ļoti, ļoti plānu ādu un ļoti triggerable personību. Savā ziņā es to izjutu pats uz sevis, bet mans stāsts ir mazliet citādāks, jo es pats disocējos no pasaules, būdams tīnis (nevainoju savus vecākus). 

To vēl labāk var redzēt, sekojot līdzi ASV notiekošajai soc/polit-polemikai, visiem tiem idiotiskajiem leibliem, ko tīņi/jaunieši izdomā, lai pamatotu savas nožēlojamās eksistences tā vietā, lai vienkārši baudītu savas sūda dzīves un mīlētu cits citu. Ļoti skumji patiesībā. Bet es viņus ļoti labi saprotu, jo tā izjūta noteikti ir tāda, ka "mūsu prātos" ir teju kara stāvoklis. Un ne tikai. Daudzi lieto leiblus un leiblo sevi, jo tas ir vienīgais elements, par ko viņi var būt pārliecināti. Viss pārējais ir bezmazvai ārpus viņu kontroles. Klasiskais stāsts par to, kā mūsdienās Rietumos depresiju/disforiju ārstē ar dzimumu maiņu. Nepārspīlēju, viss ir tik vienkārši. 

Uzskatu, ka bērniem būtu jānodrošina pēc iespējas fiziskāka un ar lielāku apdauzīšanās potenciālu pildīta bērnība. Liekas, bērniem un jauniešiem, kuri augs līdzās citiem abu dzimumu vienaudžiem, spēlējas ar viņiem fiziskās rotaļās, pieskaras viens otram, būs mazāk problēmas vēlāk. Cilvēkiem, kuri ir baudījuši normālas bērnības/tīņu dienas, šis jautājums varbūt nav saprotams, bet es ilgi nepieskāros cilvēkiem. Proti, man pēc 20 gadu vecuma lielā mērā bija jāmācās dzīvot pa jaunu, lai kaut kā galēji nesapistos. Konekcijas trūkums vientulības ērā ir milzīga problēma. Kā parasti, šai ziņā soli visiem priekšā sper Dānija - Forest Kindergartens. 

TL;DR: Palīdziet izskaust vientulību savos bērnos, atrodot viņam jebkādu pulciņu vai ko tādu, socializējiet viņu no bērnības, lai viņam vēlāk pašam nav problēmas uzturēt soc.kontaktus. Un tas sevī ietver visu pārējo. Jo šo problēmu, triggerability cēloņi parasti ir ļoti vienkārši - sevis nemīlēšana/nepieņemšana, nespēja nodibināt soc.kontaktus, lai gūtu soc.atbalstu; abas lietas cieši saistītas. Pretēji liela iespējamība, ka no jauka bērna izaugs tāds kroplis kā es. Un tu to nevēlies.