- #2
- 9/6/05 09:52 pm
-
Mēs ar Mārtiņu stāvējām pie kāda daudzstāvu namu ielenkta kioska ieejas. Jūs nekad neuzzināsiet, kur šis kiosks atrodas, jo savulaik tādi kioski guļamrajonos tika celti un bija visai populāri, kaut gan tagad vairuma funkcijas aprobežojas ar neizbēgamo betona skavu smaguma noņemšanu no cilvēku salīkušajiem pleciem. Šķiet, ka kiosks piederēja labiem ļaudīm, jo tas daļēji atradās sētā, proti, šiem cilvēkiem piederēja gan māja, gan otrās paaudzes vadītais mazais ģimenes bizness - kiosks. Dīvaini, bet neizskatījās, ka debessblokumājas aizēnotu vai apņirgtu mazo dzīvojamo māju bara vidū, varētu pat teikt, ka tā staroja savādā, cilvēka prātam neizprotamā priekā.
Mārtiņš smēķēja manas cigaretes. Atspiedies pret sētu un atliecis galvu, skatījos uz plūmi, konkrētāk, tukšajiem zariem, kas pārliekušies pāri bordo dēļu žogam. Pēc brīža mums ar Mārtiņu piebiedrojās Reinis un Didzis. Reinis ir populārās mūziķes Kailijas Minongas fans, atceros, kā bērnībā bastojām stundas un gājām pie viņa garšot liķieri no mātes aizgultes. Pēdējo reizi, kad biju pie viņa, Reinis, mazliet iedzēris, uz brīdi pazuda un, atgriezies mātes zeķubiksēs, augstpapēdenēs un svārkos, izdarīja pāris saraustītas kustības un nokritis aizmiga turpat uz grīdas. Tovakar viņa māte piezvanīja manai un aizliedza ar Reini draudzēties. Tas bija tik sen, tik ļoti sen...
Reinis palūdza, lai noplūcu pēdējo plūmi, kas vientuļa karājās zarā, rokas stiepiena attālumā. Draudzības vārdā, es satvēru zaru, tas salūza, lai dabūtu plūmi man nācās līst pāri žogam. Draudzības vārdā? Reinis jau bija prom.
Didzis un otrs iegāja kioskā. Vēlāk viņi iznācā ar puslitrīgu komandoru un limonādi. Aizdomīgi pavēries apkārt, Mārtiņš pievērsās man un, atbrīvojot rīkli no gļotām, pusčukstus, piesardzīgā "noslēpuma" tonī, teica: "Tikai nepārproti, bet vai tev nešķiet, Bēkons bija peģiks?". Es nepārpratu.
Didzim šodien palika astoņpadsmit, mēs piedzērāmies, runājām par to, kā Zane sūkāja kaut kādam džekam. Es vēlāk aizbraucu mājās.