- 11/10/18 12:09 pm
-
es taču būšu tev minējis, ka esmu joske?
nu, ne tāds baigi simtprocentīgs un nepavisam ne apgraizīts vai sin-a-gōgā iesvaidīts, bet tomēr.
mans mīļais pastnieks arī ir žīdiņš. viņš man regulāri zvana 8:00 no pasta nodaļas un panīgri čērkstošā balsī ķērc: nu, Jāni, tu tad, ghh-grh, būsi desmitos mājās, ghrr? tev atkal paka ar ghrghr grāmatām atnākusi!
[jau vieglā stounā] – klau, mīļais, es taču pats varu aizstaigāt pakaļ…
[riktīgi sabozies] – tu ko te iedomājies, ghrrrr, – ka es nevaru vienu mazu paciņu tev nogādāt?! es tad zvanīšu no lejas, lai man nav jāiet augšā pa tām ghrrrr stāvajām trepēm. [signāls, žests]
pāris reizes esmu domājis – nez, šī īpaši labvēlīgā attieksme no rajōna komunikāciju čempiōna man izkritusi brālīgā uzvārda/deguna pēc vai dēļ citiem, nesemītiskiem apsvērumiem.
acumirklī fōnā tinas šis rullītis, par poļu un žīdu savstarpējiem aizvainojumiem un piedošanām:
POL vs JWE
man jau tu vari nepiedot, bet, ja kāds pacels roku, mēli vai klausuli pret manu pastnieku, vročīld-or-not, tam būs jāsaskaras ar dūriņas Ezekiel 25:17 nekavējošu implementāciju.
{lai labi rakstās! pirms pāris vakariem bijām Ādmiņu ielas pagalmā: mēģim fōnā skanot, pagrīdes ceļā no džekiem pirkām austeres}