- par nāvi
- 7/19/05 03:01 am
-
Kaut kur lasīju, ka nāve ir bunģieris, bundzinieks un tā tālāk. Šobrīd mana apziņa ir tik impotenta, ka nākas tam piekrist, protams, pielāgojot to savam nāves tēla ideālam - debess zilā apmetnī. Man patīk iedomāties nākam Friča Bārdas tēloto nāvīti- kādā postmodernā pilsētas pļāvā, kur brīnumainā kārtā drīkst sēdēt zālē un malkot alu no stikla pudelēm. Zilā apmetnī, ar marša drobeni kaklā un "be happy" masku vietā, kur kādreiz bija tās seja. Tāda būtu mana nāvīte. Mēs skrietu gar pīļu dīķiem, jaunavīgi ķiķinādami, spēlētu paslēpes slēpjoties aiz betona kokiem. Kad viņa mani noķertu, es speciāli nokristu paķertu viņu sev līdzi - apķēruši viens otru, mēs ripotu pa spilgti zaļo plastmasas zāli, smiedamies uz nebēdu. Līdz atdurtos pret kādu no dzelzsbetona laukakmeņiem; viņas zilais apmetnis nosegtu manu seju, un vienīgais, ko es redzētu, būtu bezgalīgas debesis. Un tās tiešām nekad nebeigtos.
- Current Music: Death in June - Death is a Drummer