Pēdējā laikā pārāk bieži domāju par kaķiem. Gan kuriem katriem, gan Elīnīti, manu mirušo mīlestību. Kaķenīti, kura nomira pirms pāris gadiem no krūšu vēža (tas bija vēzis krūšu limfās, pārāk ielaists, lai labotu). Man ir ļoti, ļoti bail ņemt jaunu kaķenīti (vīrieši neder), bet es nespēju atturēties. Tāpēc apsveru no druškas darba paņemt kādu mincenīti ar lieliem, pufīgiem vaidziņiem un cilvēcisku skatienu. Piemēram,
Ļaļačku vai
Katīti. Āāā, kaut kad ieprekš, pirms nepilna mēneša pētīju to pašu piedāvājumu, un mana mīļākā kaķenīte vārdā Mīce joprojām nav paņemta. Tas ir jokaini. Moš viņai kaut kādi defenti. Katrā ziņā viņa ir vissmukākā kaķu princese. Un man viņu vajag. Taču bail, ka viņai nepatiktu mist šajā dzīvoklī. Te nav laba aura (pārāk daudz tusofkas vēstures ietvaros pārcietis kvarķir(ņix)). Bet es ļoti vēlos pārvarēt (visas un) šīs bailes. Un, jā, ja Mīce būs mana, viņa taps par long and big cat. Man vislabāk tīk lielie kaķi.
