- eitanāzija un mīlestība
- 1/3/18 04:19 pm
-
Es ļoti daudz ko nesaprotu cilvēkos un pasaulē. Piemēram, kāpēc cilvēki, kuri katru dienu fiziski un garīgi cieš pārspīlētas sāpes (neglābjami slimie, kuri lēnām, bet ellīgi sāpīgi mirst), nedara visu, lai izbeigtu savas ciešanas (ar nosacījumu, ka viņi ir fiziski spējīgi sev "palīdzēt")? Varbūt es vienkārši nespēju iztēloties, kā tas ir tik ļoti ciest un apzināties, ka tas viss tikai kļūs sliktāk, līdz kaut kad, kad notiks shut down, tad izbeigsies.
Man tas liekas pretīgi, ka (turpinot apskatīt iepriekš piesaukto piemēru) nedz ģimene, nedz ārsti viņiem nepalīdz, un es ļoti cienu valstis, kur aktīvā eitanāzija ir legāla (Nīderlande, Beļģija, Luksemburga, Kolumbija, Japāna un Kanāda). Es saprotu, kāpēc ģimenes parasti nepalīdz šādam konstantās ciešanaš esošam ģimenes loceklim (ar nosacījumu, ka viņš lūdz palīdzību, jo, piemēram, pats fiziski nav spējīgs sevi nogalināt) - viņi savā mīlestībā ir tik truli egoistiski, ka nemaz nespēj iztēloties, kā tas ir tik bezjēdzīgi ciest. Mīlestība tomēr ļoti notrulina cilvēku veidos, par ko parasti neizdomājamies un nerunājam, vai ne tā? Man šķiet, ka viņi nekā nevar attaisnot savu pasivitāti šī cilvēka priekšā. Īsta mīlestība būtu tad, ja viņi komfortētu šo ģimenes locekli, darot visu (jā, pat pretlikumīgo), ko šis cilvēks vēlas (saprāta robežās). Vienkārši nav tāda attaisnojuma, ar ko varētu pamatot savu atturēšanos no rīcības. Gļēvums, sapratnes/empātijas trūkums un bailes nav pamatoti attaisnojumi.
Lai vai kā, es baigi nevēlos te debatēt ar citiem nedz par eitanāzijas legalitāti, nedz par to, vai valstīs, kur tā ir nelegāla, ģimenēm/ārstiem tomēr vajadzētu slepus darīt visu, lai komfortētu mirstošo, kurš līdz nāvei atradīsies fiziskās/garīgās elles mokās. Tā vietā man vairāk interesē, kāpēc šāda palīdzība iz ģimenes/ārsta puses notik tik reti (pieņēmums, ka reti) valstīs, kur eitanāzija ir nelegāla. Skaidrs, ka ārsti to nedrīkst darīt sava sūda zvēresta dēļ (sen jau būtu bijis jāpārskata tas sūda zvērests, tomēr dzīvojam pavisam citādākā pasaulē, nekā tajā, kur tika radīts šis Hipokrāta zvērests). Taču ģimenes, kur valda mīlestība - kāpēc tās ir tik pasīvas? Vai tiešām ciešanās esošie cilvēki parasti izvēlas turpināt ciest līdz nāvei (tā vietā, lai lūgtu palīdzību ģimenei, lai deepwebā nopērk cianīda tabletes, piemēram)? Un vai tiešām gadījumā, kad mirstošais un ciešanās esošais lūdz mīlošajai ģimenei palīdzību, un ģimene viņam to atsaka, varam teikt, ka mīlestība padara viņus aklus pret ciešanām? Ka mīlestība notrulina? Tā izskatās.