- 6/3/05 07:51 pm
-
Šonakt sapņoju, ka esmu Toronto. Nevis es esmu Toronto, bet drīzāk jau atrodos. Biju devies uz kaut kāda teksasieša-naftas magnāta vecākās meitas kāzām, kas notika debesskrāpī. Mēs jauki sēdējām pie liela konferenču zāles tipa galda un teksasieši līksmojot, šāva ar koltiem griestos. Man apnika viņi un es izgāju uz balkona. No tā pavērās skats uz mākoņiem, kas bija zem manis un Toronto, kas bija zem mākoņiem. Augsts gan tas debesskrāpis bija.
Man blakus nostājās teksasieša jaunākā meita. Viņā bija tik dzīvnieciski, pretīgi skaista - ar vīrieša cienīgām spalvām uz kājām, foršiem, varbūt pārāk lieliem pupiem un jauku smaidu. Viņa bija tā sieviete, par kuru tiešām varētu teikt - viņa ir apaļīgā, nevis resna.
Pēc brīža mēs skūpstījāmies ļoti šaurā konteinerā, viņai bija tik mīlošs skatiens, tāds varbūt nedaudz izģērbjošs un neķītrs, bet nedaudz, neuzkrītoši. Es iemīlējos. Bet tad tā kuce teica, ka viņai ir mīlošs draugs un devās pie viņa. Tāpat, neko nepateikdama, viņa iekāpa liftā un neatvadoties uzsita pa pogām. Pēc dažām sekundēm lifts bija atgriezies un es metos iekšā, sisdams pa visām pogām. Lifts sāka strauji traukties lejup un inerces dēļ es gandrīz salauzu sprandu pret lifta griestiem. Nobraucis lejā, es slapsījos pa gaišo Toronto. Spīdēja patīkama pavasara saule un koki zaļoja, kontrastējot ar gaiši zilajām debesīm. Toronto ēkas pēkšņi saruka līdz piepilsētas piecstāvu ēku izmēriem. Es gāju un gāju kaut ko meklēdams. Ziniet, es biju aizmirsis ko. Ceļu krustojumā man priekšā strādāja pāris cilvēki - viņi krāsoja asfaltu sarkanu. Vienu no viņiem es atpazinu - tas bija mans bērnības draugs Kristaps. Viņš stāstīja, ka tēvs esot nopircis dzīvokli kaut kur šeit un viņš nu varot vasarās te atbraukt ar draugiem un pastrādāt. Izrādās, ka pārējie arī ir mani bērnības draugi, tikai neviens no viņiem ar mani nerunāja. Vienīgi garais Krišjānis man uzsmaidīja.
Autobusa pieturā es iekāpu mikroautobusā un apsēdos kaut kur pa vidu - pie loga. Uzreiz man blakus apsēdās kāds pavecāks vīrs bez matiem. Viņš pieliecās pie manas auss un čukstēja: "Tu mirsi, tu mirsi, tu mirsi". Viņa elpa smaržoja pēc aveņu ruma. Es nākošajā pieturā izmetos no mikroautobusa un skrēju. Uz kurieni? Nav ne jausmas. Tad es apstājos un vēmu apmēram piecas minūtes. Es izvēmu kaut kādus dīvainus moluskus, kas uzreiz rāpoja pa kājām un vēderu augšup un centās iespraukties caur manām lūpām mutē. Nokratījies no tiem, es turpināju savu ceļu skriešus, līdz satiku savus kanādiešu radus - divas meitenes. Viņām blakus stāvēja kāds nūģiska paskata puisis, kas teicās, ka viņam pēc 20 minūtēm jābūt trenažieru zālē. Mēs apskāvāmies, un es atvēmu trīs moluskus un iedevu katram no viņiem vienu - Santai, Lindai un tam pidaram.
Man likās, ka mani kāds sauc - es spēji apgriezos un skatījos ielas tālēs, bet tur neviens nemāja man ar roku. Netālu kaut kādi nēģeri sita vienu balto. Viņš gulēja uz zemes, un likās, ka viņš kunkst, ar lielu baudu absorbēdams ikkatru nēģeru spērienu. Es vaicāju Santai: "Kā tev vispār iet?". Santa neatbildēja, Santa klusēja, viņas nebija. Un visu pārējo arī. Es sajutos vientuļš, sajutos skumji. Domāju par lidostu un Rīgu.