Es neticu, ka man agrāk improvizācija asocējās faktiski tikai ar ko šādu. Vai arī kaut ko, kas noteikti ir džezs vai contemporary classical, un līdz ar to tas šķita esam parastam mirstīgajam nesasniedzams.
Basģitāru sāku apgūt 16 g.v., atrodot sludinājumos lietotu, slikti aprūpētu, taču viegli salabojamu Hohner Precison tipa basu pa 60 Ls (kas beigās izrādījās zagts). To man pārdeva "Lietotas mēbeles no Holandes" tobrīdējais basists. Pēc tam tikai uzzināju, ka viņš to basu ir aizņēmies, lai varētu spēlēt koncertus un mēģināt; acīmredzot, viņam pašam tobrīd, kad aizņēmās, nebija basa.
Pirmos 4 mēnešus gāju apgūt basģitāras spēli pie Pētera, kurš basģitāru u.c. lietas pasniedza 100. vidusskolā (kā arī spēlēja/spēlē basu Labvēlīgajā Tripā). Viņš bija/ir(?) sasodīti lādzīgs cilvēks un skolotājs. Viņa klātbūtnē, kas privātstundās, kad esam divi vien, ir, tā sacīt, cieša (maza telpa un galv.tas, ka šo viņam jārāda man, nostājoties man tieši aiz muguras un spēlējot basu, kas uzkārts manā kaklā, kamēr es no sava skatu punkta perfekti redzu viņa rokas (jo, nu, tās ir kā manas, kā no mana skatu punkta). Ja cilvēks var pārvarēt muļķīgo un pavisam nevajadzīgo "it's totally gay" izjūtu, kas viņam varbūt varētu būt, tad tā ir izcila metode galvenokārt tāpēc, ka citas alternatīvas nav tik efektīvas.
Pie viņa svarīgākais, ko es apguvu, bija tas, ko ignorēju skolā - notis un to atpazīšana. Can't blame me though - es tikai plūdu līdzās (stilīgāko) klasesbiedru baram, un, neinteresēja taču arī. Zinu, ir tādi anderground mūziķi, kuri nezina notis (man zināmie zina notis, taču neizmanto praktiski, šķiet, tikai tāpēc, ka viņu apziņās tiek pārfrāzēta doma "es jau esmu diezgan vecs, nevaru/negribu iemācīties tagad vēl notis, jo tā jau zinu/māku to un to (lietu uzskaitījums))" - tā potenciālā apziņa par to, ka "esmu pārāk vecs, tāpēc nemācīšos, jo jau māku citas lietas" vai kāda cita. Vismaz citu pamatojumu es nespēju iztēloties (spēju, bet tie nešķiet esam pamatīgi pamatojumi. Šī vispār ir kaitīga īpašība, jo zinu cilvēkus, kuri šo "argumentu" izmanto pret improvizācijas "apgūšanu", kas ir skumji. Banāli, taču es piekrītu teicienam "mūžu dzīvo, mūžu mācies". Pretēji būtu jāapzina konkrēts vecums, kurā cilvēks visticamāk pārstu attīstīties fiziski un, galvenais, garīgi/mentāli, un tāpēc varētu nodoties pilnīgai "rock out with your cock out" existencei.
Bet atgriezīsimies tomēr pie galvenās tēmas - improvizācija. To var apgūt faktiski tikai praktizējot - vai nu vienam, izmantojot Looper effect pedal, lai radītu un atkārtotu vislaik noteiktu skaņas paraugu, uz kā attīstīt "apspēlēšanas prasmi" - to, kādas partijas tu esi spējīgs būvēt uz kaut kāda muzikāla pamata (kas skan no tā Looper pedāļa vai jebkura cita agregāta ar identisku funkciju, bļin, ja cilvēks vēlas, var taču pat apgūt šo aspektu, spēlējot "uz" jebkura mīļākās popgrupas skaņdarba, un tā).
Neiedziļinoties detaļās, svarīgākais ir pabeigts (taču jāturpina praktizēt, līdz ir konfidence, ka vari sākt spēlēt muzačku no 0 - viens un kopā ar citiem), taču nevar iztikt bez nākošā soļa - spēlēšana un improvizēšana kopā ar kādu vai vairākiem mūziķiem, neizmantojot iepriekš sagatavotas skaņas, kas ir Looper pedālī. Šis ir īstais parbaudījums. Taču tas ir diezgan vienkārši, apzinoties, ka vispirms, kamēr neproti diezko labi improvizēt, domā savu partiju, balstot to pilnībā uz otra spēlētāja partiju, t.i., ja viņš spēlē četrus powerchord'us, tad izveido uz tiem savu partiju. Tas ir visvienkāršāk tāpēc, ka tu, viens, dzirdi akrodu/nošu progresiju, līdz ar to nav iespēja nokļūdīties (ja vien tu konstatē, kas tā ir par gammu; jāatzīst, es savā apziņā nekad līdz galam nezinu, kas ir konkrētā gamma - tā vietā to atrod mani pirksti, sadarbojoties ar prātu. Ar laiku tas kļūst par paradumu, un pirksti nostāda sevi vajadzīgajās pozīcijās un kustas paši no sevis.
Jā, sākumā ir ļoti grūti īsā laikā izdomāt skanīgu partiju uz cita spēlēto nošu/akordu bāzes. Galvenais atrast kaut vienu noti, kas skan "harmoniski", salīdzinot ar akordiem, uz kuriem tev ir jārada sava improv.partija. Un no tās vienas nots tālāk var kaut vai ar šo primitīvo iesācēju metodi atrast pārējās notis, kas skanēs. Tas izdarāms, izmantojot atrasto skanīgo noti kā vienkārša barē/powerchord vai jebkura cita akorda vienu no veidojošajām pamatnotīm. Un tad cenšoties atrast šī akorda pārējās notis, jo tas cilvēkam, kurš iepriekš nav pievērsis uzmanību notīm, tomēr ir daudz vieglāk, nekā atrast uzreiz gammu. Jāatzīst, man jau sen nevajag neko meklēt, tā vietā vienkārši spēlēju.
Vislielākā pateicība jāsaka MSK Torņa mēģinājumiem un sesijām, kur mēs sar Simonu un Juri S. brīžiem spēlējām mūziku kā tādu sportu - improvizējot ļoti interesantā manierē - robotiskā, saraustītā, matemātiskā, vislaik ar pauzēm - atklājot ļoti vienkāršu veidu, kā trenēt improvizāciju. Proti, vajag būt vismaz divatā vai trijatā. Pirmais sāk spēlēt, piemēram, divas notis "La, Do, La, Do...", atkārtojot tās nebeidzami, kamēr otrs sāk vai nu spēlēt kaut ko ļoti līdzīgā manierē, arī ļoti saraustīti, vai arī pavisam pretēji - izplūstot, spēlējot vairāk kā tādu solo. Bet iesācējam labāk palikt pie pirmā vairanta - spēlēt arī ko līdzīgu vai sākumā pat tieši to pašu, ko spēlē 1. mūziķis. Un, jā, iesācējam vislabāk ir sākt tieši spēlēt otrajam, jo tā ir lielāka slodze.
Man ir aizdoma, ka dažas lietas varētu būt neskaidras, jo ir grūti bez īpašām mūz.teorijas zināšanām šo to izskaidrot. Ja kaut kas nav skaidrs, droši vaicājiet, maziet putniņi! Un lai jums burvīgas improvizācijas, gan dzīvē, gan mūzikā. Un, ja kas, šīs prasmes gets somewhat mirrored in real life (tas tā, lai iekārdinātu vairaķ apgūt tās, heh).