- 10/23/16 04:18 pm
-
Sasodīts, pagājuši 9 gadi, un es atkal sajutu to, cik ļoti sāpīgi ir tad, kad tevi nemīl pretī. Tas ir tik ļoti neizsakāmi sāpīgi, ka visi pārējie cilvēki tev ir vienkārši cilvēki. Miesa un gars, jā, un bauda arī, taču vislaik prāta nostūrī mani pavada doma par savu mīļoto. Par to, cik neizsakāmi mīlu. Un par to, ka tiešām esmu gatavs darīt jebko, skūpstīt viņas dubļainos kāju pirkstus, krist dziļi nebūtībā un zemoties, tikai, lai satiktu viņu. Man jau likās, ka es vairs nekad neko tādu nejutīšu. Katrā ziņā man jābūt pateicīgam, ka viņa man ir parādījusi, ka varu just. Tiešām.
Savas ciešanas cenšos ielikt dzejprozā, taču tā kā sen neesmu to darījis, tāpēc nesanāk dabiski, viss sanāk uzspiests un mākslīgs.