- vēl nedaudz par sevi
- 10/18/16 12:21 am
-
Goda vārds, jūtos kā stereotipiskais veiksminieks*. Visi (kuriem vispār galvā ieskrien doma par mani kā tēlu) noteikti domā, ka esmu kaut kāds faking babņiks (vai vienkāŗsi lohs, kas ir patiesība). Bet vienkārši patiesībā es ļoti, ļoti dziļi mīlu sievietes, un man ļoti patīk viņām likt justies fantastiski, jo tad viņas kļūst tik ļoti skaistas. Zinu, tas izklausās tik savādi, ja to saka daudzskaitlī. Bet man nav nekādu pretenziju tam, ka mēs visi esam brīvi, jauni cilvēki, kuri vienkārši ir ļoti ieintriģēti. Jo, saprotiet, mīlestības ziņā nav tādu beigu, robežu vai kaut kādu sasniegumu, kas teiktu: "Hei, tu esi darījis pietiekami, ir laiks apstāties." Protams, daudziem, vismaz no manu skatu punkta, tā ir ģimenes izveidošana. Jo tad, kaut kad, arī pazūd tā maģija. Bet es, lūk, ķeru to maģiju, apgūstu to, mācos to izsaukt tādos kā seansos, kuros abi nododamies zināmiem rituāliem. Un ar prieku dalos šajās zināšanās ar citiem, kuri ir tā cienīgi (t.i., kuriem piemīt nepieciešamais intelekts, lai to novērtētu un tiektos pēc tā). Tāpēc es neesmu nekāds stereotipisks babņiks. Es vienkārši esmu dzimis fiktīvajā mīlnieka zvaigznājā.
* cilvēks, kuram parasti nosacīti neveicas, bet tad pēkšņi paveicas, un viss uzkrīt reizē, tā, ka ir tāda sajūta, ka "kāpēc gan tas viss nevar būt izstiepts vairāku gadu posmā?"