- muzeja hronikas
- 5/18/15 12:06 pm
-
Bāc, kāpēc tik reti šeit ir mana mīļākā gide? Tas ir neticami, cik faktiski absolūti svešs cilvēks var uzlabot garastāvokli, kaut vai apzinoties, ka brīvbrīdī vari pievērsties patīkamai komunikācijai. Šķiet, viņa pagaidām nāk tikai otrdienās.
Ko nozīmē "patīkama komunikācija" šajā kontekstā? Tas vienkārši ir cilvēks. Viņa. Jūtama pieredzes garša, kas, pieņemu, tādēļ nerada cilvēkā tādus kā basic aizspriedumus pret "džeku, kurš šeit strādā, jo viņu menti savāca par narkotikām, yo". Kaut vai tāpēc. Jo es joprojām jūtu tādu kā nelielu, ne īpaši saspringtu, taču tomēr jūtamu diskomfortu dažos labos cilvēkos, ar ko esmu izvēlējies uzsākt komunikāciju. Tādu kā man ļoti redzamu distancīti, kas no manas puses, protams, vērš tādu kā nemanāmu pretstata jūgu. Es bieži esmu pretstats šādās situācijās. Pasīvā agresija, tikai bez īpašas agresijas, hah.
Pirmdienas darbā gan ir, tā teikt, prikoļnas ar to, ka Feldmaņa k-gs pa nedēļas nogali ir sakrājis sevī TĀDU reidžu un tad visu izliek pirmajās stundās mūsu mazajā audiovizuālo cilvēku kabinetiņā. Es tikai sēžu un smīnu, dažreiz, kad ir pārāk skaļi, atļaujos pat iesmieties. Atkal - pasīvā agresija un zināma pretestība. Šādas lietas vajag risināt bez jebkādām dusmām, kā faktiski visu dzīvē.