vakar aizskrēju uz supervaroņu treniņu, kas notiek uz grīziņkalna kāpnēm. laikam pāršāvu pār strīpu, jo pēc treniņa, ejot mājās, kārtējo reizi piedzīvoju redzes traucējumus.
tā jau ir bijis, piem, vienā stirnubukā, skrienot lūsi, ap 27km iestājās tuneļa redze, kad redz tikai vienu punktu sev priekšā, pārējais izplūst mirdzošā miglā. biju palikusi distancē pēdējā, dzeršanas punkti jau vācās nost, kad es viņos ieskrēju, nejaukie brīvprātīgie besīja ar saviem "pasmaidi" un "vai tad ir grūti". nu lūk, tā es tur grīļodamās gāju pa kalniem un lejām, viena pati, brīžiem centos saskatīt, vai uz numura nav norādīts tel nr, pa kuru izsaukt helihopteru, bet tāda nebija. man priekšā bija vēl 8km. vienā punktā apēdu speķmaizīti un uz pašām beigām jau varēju atkal tīri normāli skriet.