| |
[Apr. 16th, 2006|07:13 am] |
|
Gandrīz pilnīgs klusums.. Klausies kā zem plānas audu,muskuļu kārtas mehāniski precīzi pukst Tava paša sirds,ļaudama Tev dzīvot un iztēloties,uz kurieni,piemēram, steidzas retie autobrauceji,kas joņo pa ielu . Esmu iedraudzējies ar klusumu un daudz maz pieradis pie "jaunās lietu kārtības", brīvdienās un vispār rītos kā tādos.Pat neskatoties uz to,ka man tā šķiet absurdi ačgārna un nepelnīta. Dostojevskis rakstīja: "Cilvēks ir nelietis,pierod pie visa".Pat tā ka var savu miesīgu bērnu, daļiņu no sevis, sūtīt pelnīt naudu ar savu miesu, un pēc tam paprasīt no viņa pēdējās nopelnītās kapeikas,lai salāpītu paģiras un piedzertos,kamēr viņa sieva un divi citi,vēl mazgadīgi bērni mājās jau nedēļu cieš badu..Pie tam viņš mīl tos..Jā,jā bezgala mīl..Alegorija,cienītie..Protams,ka tikai un vienīgi alegorija.. |
|
|
