|
[Feb. 26th, 2006|12:45 pm] |
Skaisti un mierigi tur omai..Balts, rāms klusums, tik vējš priežu galos spēlējas ar sniega cepurītēm un "Meksikāņu mājās" šur tur ierejas suņi... Spilgta, dzīvīga gaisma un daudz svaiga gaisa..Izstaigajos gar jūru, domās turot Tavu dūraiņoto rociņu savā kabatā, parunajos ar omu mazliet, (gudra sieviete gan viņa bijusi,ja tā padomā) un patlaban braucu atpakaļ, gluži kā toreiz,kad čučēji man klēpī.. Vilcienā.. Sasmaidījos.. Ne vainas.. |
|
|
Comments: |
Brīžiem liekas kā sodība, ka zudušo sāc novērtēt, kad zudis. Un tad visi sīkumi attaust prātā un tie šķiet tik vērtīgi! Kas iepriekš likās rutīna, ikdiena un kas ikdienišķs..
| From: | ulrich |
Date: | February 27th, 2006 - 04:05 pm |
---|
| | | (Link) |
|
mazliet taa ir.. manaa gadiijumaa gan tikai mazliet.. es arii tad visu ljoti noveerteeju..
Protams, katrā atsevišķā gadījumā ir citādi. Bet principā tā ir viena liela cilvēces nelaime.. Tas attiecas gan uz savstarpējām attiecībām, gan uz attieksmi pret pasauli, dabu, ekoloģiju, da jebko..
| From: | romija |
Date: | February 27th, 2006 - 05:37 pm |
---|
| | | (Link) |
|
nu tad, sasodits, kāpēc Tev neveicās. | |