Es īpaši neaizraujos ar sevis lielīšanu, bet reizēm tomēr to gribas un pat vajag. Tad nu lūk, šodien bija mana pirmā zinātniskā grāda aizstāvēšana, kura vainagojās ar apaļu astotnieku un paša grāda iegūšanu. Darba recenzents bija, manuprāt, augstākās raudzes jurists, Satversmes tiesas priekšēdētājs Gunārs Kūtris. Biju viens no nedaudzajiem, kuriem bija patiešām laba recenzija, jo nekādu saturisku defektu manam darbam nebija - bija tikai kaut kādas sīkas piezīmes par neuzmanības kļūdām. Lai nu kā, bet es sēdēju un vienkārši хуэл, jo dzirdēt tik labus vārdus no jurisprudencē tik ietekmīga vīra ir ļoti pacilājoši. Tā kā tēma bija par elektroniskajiem pierādījumiem kriminālprocesā, Kūtra kungs atzinās, ka iedevis darbu izlasīt vienam no pašā darbā minētajiem jomas celmlaužiem, kurš arī atzinis, ka darbs ir uzrakstīts baigi labi un saprotams arī nespeciālistam, kā arī nav plaģiāts. Principā biju gatavs turpat uz vietas no priekiem piemīzt vismaz piecus bikšu pārus, taču nekas man nesanāca, jo pēc aizstāvēšanas darba vadītāja (viņa pati arī komisijas priekšsēde) man pateica, ka neuzskata, ka esmu pats uzrakstījis darbu. Sajutos ne gluži appists, bet nenovērtēts gan, jo tiklīdz es uzvelku kādu kreklu, kurš vairāk pieguļ ādai un eju runāties ar gudriem cilvēkiem darba izstrādes procesā, tiek prezumēts, ka esmu absolūts stulbenis, kam galvā ir tikai sapuvuši salmi. Jā, es ne tikai gribēju devītnieku, bet biju to arī pelnījis pēc tik labiem vārdiem. Un vispār ja es šitā būtu studējis kā pāris pēdējos mēnešus, tad būdu budžetnieks-pirmrindnieks. Kaut gan no otras puses skatoties - arī mans astotnieks uz kursa kopējā fona ir ļoti respektējams rezultāts.