No pagāniskās pasaules mēs nekur prom tikuši neesam, jo pat šodien mēs simboliem piešķiram kaut kādu pārdabisku nozīmi, aiznesam kādu puķīti, noliecam galvu, utt. Cilvēkiem ir vajadzīgs kaut kas materiāls, pie kā varētu vērsties grūtos brīžos un caur to uzrunāt kaut kādu spēku, par kura eksistenci nav nekādu neapgāžamu pierādījumu. Pat notikumu godināšanai mums ir nepieciešami pieminekļi - kaut kas materiāls, kam tiek piešķirta nozīme. Tas ir gluži tāpat kā izmantot skaitāmos kauliņus. Nu, tā ir tāda kā palīdzība cilvēcei, ko tā pati ir izdomājusi, lai sevi lieki neapgrūtinātu ar kaut kādiem abstraktiem jēdzieniem, kurus ir grūti radīt iztēlē. Godīgi sakot, man nerūp, vai Rīgā ir kāda genocīdam vai kara upuriem veltīta piemiņas vieta. Vecākā gadagājuma paaudze, protams, var mani nosodīt par vērtību negodāšanu, bet man tas ir dziļi vienaldzīgi, jo, kaut arī esmu dzimis attīstītajā sociālismā, tomēr audzis esmu kapitālismā. Ja es spēju atzīt, ka man nav nekādu pozitīvu emociju pret vispārpieņemtām vērtībām, tad varu tikai iedomāties, kāda pret to būs attieksme tiem, kas ir dzimuši, teiksim, vakar. Tās būs aukstasinīgas būtnes, kam rūpēs tikai viņu labklājība; kas noliegs jebkādas pasaulīgas vērtības.
Ar katru ierakstu es pavirzos aizvien tālāk no žurnāla idejas. Es nerakstu vairs par sevi, bet par kaut kādām ļoti vispārīgām lietām, kas attiecas uz visiem un nevienu. Ļoti iespējams, ka esmu sevi izsmēlis, jo vairs neredzu neko, kas notiek apkārt. Diez vai jums būtu interesanti uzzināt, ka esmu noskatījies Desperate Housewives abas sezonas un ka man tās patika. Tāpāt arī par manām akadēmiskajām gaitām diez vai jums kaut ko gribas zināt. Kā arī to, ka man ir jauns telefons un interneta pieslēgums. Tas taču ir neinteresanti. Es veicu apmēram 3 - 5 ierakstus mēnesī, kuri ir garlaicīgāki viens par otru. Man laikam tiešām ir iestājusies kaut kāda pusmūža krīze. Bet pati galvenā mana problēma ir tā, ka es nezinu, ko es gribu. Vienu brīdi es vēlos izdarīt un sasniegt kaut ko vienu, bet kādā citā es saskatu pirmā mīnusus un to vairs nevēlos. Un tad atkal otrādi. Un tā visu laiku.
Ar katru ierakstu es pavirzos aizvien tālāk no žurnāla idejas. Es nerakstu vairs par sevi, bet par kaut kādām ļoti vispārīgām lietām, kas attiecas uz visiem un nevienu. Ļoti iespējams, ka esmu sevi izsmēlis, jo vairs neredzu neko, kas notiek apkārt. Diez vai jums būtu interesanti uzzināt, ka esmu noskatījies Desperate Housewives abas sezonas un ka man tās patika. Tāpāt arī par manām akadēmiskajām gaitām diez vai jums kaut ko gribas zināt. Kā arī to, ka man ir jauns telefons un interneta pieslēgums. Tas taču ir neinteresanti. Es veicu apmēram 3 - 5 ierakstus mēnesī, kuri ir garlaicīgāki viens par otru. Man laikam tiešām ir iestājusies kaut kāda pusmūža krīze. Bet pati galvenā mana problēma ir tā, ka es nezinu, ko es gribu. Vienu brīdi es vēlos izdarīt un sasniegt kaut ko vienu, bet kādā citā es saskatu pirmā mīnusus un to vairs nevēlos. Un tad atkal otrādi. Un tā visu laiku.
7 raksta | ir doma