Vēl pirms pusotras stundas sēdēju pieelpotā skatītaju zālē un domāju par pāri, kas sēdēja man blakus un komentēja visu notiekošo. Katrs otrais aktieru teikums tika papildināts ar profesionālām zināšanām par dārzkopību, piemēram, par to, ka petūnijas neesot sarkanas un ka cilvēks, kas tikko atguvis redzi, nespēj atšķirt krāsas. Var jau būt. Varbūt, ka laukos ir pieņemts ikvienu apgalvojumu apspriest publiski. Kaut arī izrāde ir no psiholoģiskās drāmas žanra, zāle bija pilna un uz otro cēlienu vien nebija palikusi Demakovas kundze ar vēl dažiem Rīgas prominences pārstāvjiem; dīvainā kārtā tādi mana vecuma cilvēki, kurus es Rīgā ierindotu Club Essential apmeklētāju kategorijā, arī bija atnākuši uz teātri un godam nosēdējuši līdz beigām. Paēdu uz valsts rēķina, tiesa, visai padārgi - mazgabarīta šašliks, kartupeļi, marinēti gurķi un kečups man izmaksāja ne vairāk, ne mazāk kā 4Ls. Ārpus pasākuma teritorijas tas viss, protams, bija nedaudz lētāks, taču valsts apmaksātās pārtikas robežas šeit vairs nesniedzās. Gribējās palikt arī uz Dailes teātra izrādi pilī un pēc tam, protams, arī uz banketu, taču vēlēšanās atbraukt uz laukiem bija krietni vien lielāka, tādēļ arī neliedzu sev šo iespēju, kur nu vēl, ja atbrauc pakaļ un ieved sētā. Sēžu pie puķu dārza, pūš nejauks vējš un sisina sienāži. Meteoru lietu vismaz šeit šonakt neredzēt. Pašam ir prieks par to, ka ir izdevies piedabūt pie dzīvības internetu ar telefona starpniecību. Iedevu suņiem barību un nu varu iet iekšā uzzināt visus jaunumus, par kuriem man nav absolūti nekādas intereses. Tipiska lauku idille.