Es nezinu. Darbs man ir, bet naudas man nav. Tas, ka nav naudas, droši vien, ir normāli, jo arī tie, kas algā saņem skaitli ar 4 cipariem, saka, ka naudas neesot. Tā jau gan ir, ka pieaugot algai, pieaug arī atbilstošā dzīves dārdzība un rezultātā var iegūt tikai uz algas/cenas starpību plaša patēriņa precēm. Taču, kad alga, pieņemsim, sastāv no tiem 4 cipariem, tad pirkt plaša patēriņa preces vairs negribas. Nu, teiksim, kam man vannas istabā tādu krānu, kurš ir tūkstošiem mājsaimniecību? Krutāk taču ir kaut ko elitāru, kādu dizainisku mākslas darbu par vairākiem tūkstošiem. Īstenība es ne par to gribēju runāt. Es par darbu gribēju rakstīt. Ja es izdomāju, ka rīt vairs negribu tur strādāt, uzsaku darba līgumu, jo reizēm pieriebjas apkārtējā, tumsonīgā, ambiciozā un mazizglītotā sabiedrība, un sāku meklēt kādu citu darbu, tad man ir jāpiebremzē un jāuzdod viens būtisks jautājums: a ko tad es māku darīt? Es taču neko nemāku! Esmu parasts vidusmēra students ar pretenzijām pret ļoti daudz ko, kas grib pārāk daudz no dzīves īsā laikā. Man ir tikai 3 lietas savā rutīnā - mācības, darbs un pienākums pret sevi. Gribētos pielikt klāt vēl vienu, taču reizēm rodas problēmas pat ar 3 lietu izpildi vienā dienā. Kādreiz man šķita, ka skolas pabeigšana atrisinās mūžīgā laika trūkuma problēmu, taču nekā. Tagad man šķiet, ka to varētu atrisināt vienīgi akadēmiskā grāda iegūšana, bet tā noteikti nebūs. Paskatoties uz citiem, šķiet, ka viņi paspēj to visu un vēl vairāk un nemaz neizskatās noguruši. Vienkārši esmu neizpratnē par to, kā tas iespējams.