Vakar vakarā atgriezos no gadskārtējā plostošanas festivāla. Ziniet, mums tāda tradīcija, ka katru gadu komercģimnāzijas 12. b klase dodas nobraucienā pa kādu Latvijas upi. Sākumā (martā) bija plānots, ka brauks kādi 14 cilvēki. Pirms nedēļas bija domāts, ka 6. Aizbraucām 3: es, Jānis un Raitis. Dažs labs pamanījās piekāst brauciena rītā, citi to izdarīja dažas dienas iepriekš, minot visnotaļ apšaubāmus iemeslus. Bet nu tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Kopā par braucienu iztērējām ~90Ls, bet bija to vērts.

Pagājušajā gadā braucām pa Salacu, cerot 3 dienās aizbraukt līdz jūrai, taču pa 2 dienām nepieveicām vairāk kā 15km, jo plosti bija katastrofālā stāvoklī - abi cauri, reizes 10 līmēti un visu ceļu pumpējami. 2. dienas vakarā apstājāmies apmešanās vietā "Vecvietas" un trešajā dienā braukt tālāk neriskējām. Šogad bija domāts turpināt no tās pašas vietas un tikt līdz jūrai, taču arī tas, protams, neizdevās. Plosts arī nebija diez cik labā stāvoklī, taču sākums izskatījās cerīgs. Braucot, nācās konstatēt, ka viena puse diezgan strauji laiž gaisu. Tā kā upē ūdens līmenis ir ļoti zems, bija daudz vietu, kur mūsu dibenus masēja akmeņi. Plosts neizturēja un apakšējā savienojuma daļa sāka plīst. Caurums nebija liels, taču nedaudz ūdens iesmēlās. Piestājām turpat netālu pie kādām mājām (tur nav daudz vietu, kur varētu piestāt). Uzstiepām plostu pa stāvu krastu, kur daļēji nolaidām gaisu un mēģinājām salīmēt visus caurumus, taču piepumpējot to atpakaļ, pārsprāga grīda. Neko darīt - jālīmē pa jaunam. Kamēr salīmētās vietas saulē žuva, aizgājām ar Jāni uz tuvākajām mājām. Tur kaut kāds vecis ar intelekta neskartu seju ķimerējās ap savu mašīnu. Uz jautājumu "kāds ir šo māju nosaukums?" atbildēja ļoti neskaidri. Kaut ko stāstīja par pieturu "Mērnieku skola", ka līdz tuvākajām pagasta centram - Mērniekiem - vēl kādi kilometri 4 esot. Tā arī neko prātīgu nenoskaidrojuši devāmies atpakaļ pie Raita, kurš bija izlīdis saulītē sauļoties. Pasēdējām, padomājām, pasmējāmies un turpinājām gaidīt, kad beidzot būs sažuvušas tās līmējumu vietas. Pamazām vietējie sāka nākt peldētie, garām ejot, ar aizdomām apskatot gan mūs, gan plostu. Nāca arī kāds blakusmāju saimnieks ar 3 maziem bērneļiem, šķiet, trīnīšiem. Cenšoties palīdzēt, stāstīja kaut ko par jēlgumiju, prasot par to kaimiņam - varbūt viņam esot. Kad sākām lēnām pumpēt plostu, visi bija veiksmīgi izpeldējušies un barā nāca atpakaļ. Būtu iznākusi smuka bilde, bildējot sīkos bērneļus, kuri ar aizdomu pilniem skatieniem, kā jau pret visu jauno, skatījās un pētīja plostu, taču vietējie tādu bildēšanu varētu saprast pilnīgi citādi. Divas stundas ar to līmēšanu bijām zaudējuši un pussešos varējām turpināt ceļu, cerībā, ka nekas vairs nesprāgs. Ar ļoti lēnu ātrumu braucām, ik pa laikam iebraucot tādās zālēs, kuras Jānis pielīdzināja rudzu laukam. Viņš ir tāds dīvains, un, ļoti iespējams, ka ir kādreiz ar gumijas laivu airējis pa rudzu lauku. Vienīgais veids kā tādos posmos tikt uz priekšu ir ar airi atsperties pret grunti un tādējādi lēni stumties uz priekšu. Ap astoņiem vakarā, tuvojāmies apmešanās vietai "Selgas", kur ar mašīnu bija piebraukuši vietējie un LR2 pavadījumā tukšoja savu šņabīti. Tur tad arī palikām pa nakti. Izvilkām plostu, salikām telti, iekurinājām grilu un ugunskuru. Jānis ar Raiti iebrida ūdenī tajā vietā, kur vilkām ārā plostu un nebija priecīgi par to, ka visapkārt ir dūņas, ūdens smird un nav iespējams izpeldēties. Es ar to negribēju samierināties un izstaigājot apkārtni, atradu gan tualeti, gan normālu peldvietu. Izpeldējos, pa ceļam paēdu meža zemenes, kuru tur bija ļoti daudz un biju atpakaļ pie viņiem. Salikām uz grila šašliku, uzvārījām ūdeni, pārģērbām visas drēbes uz garākajām, kādas kuram bija līdzi un sasmērējām plikās vietas ar pretinsektu līdzekli. Apēdām daļu šašlika un zupas. Tā kā tādās vietās ledusskapju nav, tad otru šašliku vajadzēja pa nakti likt ūdenī. Uzspēlējām kārtis, aprunājām tos, kas izdomāja nebraukt un nonācām pie secinājuma, ka jāmet nauda plosta iegādei. Aizgājām gulēt, bet teltī bija nenormāli karsts, tādēļ ilgi nevarēju aizmigt. Ap trijiem naktī izdevās aizmigt uz veselām 5 stundām nepārtraukta miega. No rīta, protams, peldēšanās, tad šašliks un zupa, tualete, utt. Pumpējot plostu, atsprāga vaļā viens no ielāpiem ar ļoti skaistu skaņu. Neko darīt - ja gribam turpināt, jālīmē vien ir. Salīmējām, salikām telti, visu nokopām, paspēju uztaisīt pāris bildes ar pretējā krastā esošo māju un tās apkārtni. Akmeņu instalācijas upes vidū gan negribēju bildēt. Ap pusdivpadsmitiem izkustējāmies, bezcerīgi airējot pa zāļainajiem posmiem. Viss jau būtu baigi labi, ja redzot krācītes nevajadzētu domāt pa kuru vietu iziet tā, lai neuzplēstu trauslo plostu. Vistrakāk bija pie Mērnieku dzirnavām, kur upe ir ļoti sekla un akmeņaina, bet arī tur tikām pāri. Pamazām kustoties pret lielo vēju, tikām līdz vienīgajam tiltam, pa kuru var braukt ar mašīnu. Zem tā nedaudz pastāvējām un pabaudījām ēnu un tad devāmies Sarkano klinšu virzienā. Sarkanās klintis tieši tādas pašas, kādas tās esmu redzējis pirms gadiem 20 izdotās fotogrāfiju grāmatās. Vecā priede uz klints aizas pie līkuma stāv vēl aiz vien un upē krist netaisās. Beidzot izbraucām pa krācēm, nedomājot par iespēju uzraut plostu, jo tā bija vienīgā vieta, kur upe bija pietiekami dziļa. Piebraucām pie pirmās vietas, kur bija iespējams izkāpt, apskatījām teritoriju un nolēmām palikt. Sakurinājām grilu, sacepām palikušo šašliku, sagaidījām, kad izpeldēsies krieviski/igauniski/latviski runājošā ģimenīte un gājām peldēties. Paēdām un gulējām uz soliņiem, runājot par tālākajiem plāniem. Rīkojām arī aizklāto balsošanu ar kāršu palīdzību par nobrauciena turpināšanu. Ar rezultātu 2:1 brauciens ir jāturpina, bet tas netika darīts. Gulēt uz soliņa un skatīties priežu zaros bija tik forši, ka negribējās darīt pilnīgi neko. Izspēru frāzi, ka ar tādu iniciatīvu mēs tālu netiksim. Peldēties atbrauca nākamie un Raitis aizgāja ar tiem aprunāties par tuvāko autobusu līdz Ainažiem un tad par autobusu no turienes uz Rīgu, un izpalīdzīgie cilvēki piedāvāja mūs visus aizvest ar plostu un visām pārējām mantām. Teica, ka tikai aizbraukšot līdz mājām un ap pusseptiņiem būšot atpakaļ, lai mēs paspētu uz autobusu, kas ir 19:00. Ātri salasījām mantas, brutāli salikām plostu un nokopām visu, ko bijām piedrazojuši. To visu 20 minūtēs. Līdz ar to vēl bija pietiekami daudz laika, lai aizietu nopeldētos. Domāts, darīts. Pēc tam gan visu ātri augšā pa kalnu un uz grants ceļa malu. 18:25 viņi ir klāt, visu ātri sametam iekšā. Pie Ainažu pagrieziena mēs vis netiekam vesti uz Ainažiem. Šoferītis vēl pats pasaka, ka viņam vajagot uz Rīgu un mums taču arī, vienīgi viņš braukšot caur Carnikavu. Diemžēl mums tas neder un mēs palūdzam, lai mūs izlaiž Salacgrīvā. Līdz autobusam vēl pusstunda. Ieejam Statoil'ā, nopērkam saldējumus, tie abi vēl pa hotdogam un tad jau arī autobuss ir klāt. Ātri visas mantas iekšā, sapērkam biļetes un ejam vietu meklējumos. aizmugurē tieši pa vidu sēž kaut kāds pārdzēries igaunis, kurš sabojājis gaisu visai autobusa aizmugurei un, redzot, ka nāk 3 ar lielām somām, malā kustēties viņš netaisās. Kasīties vairs nevienam negribējās un sameklējām vietas turpat netālu. Autobusā patīkami vēss un nav jādomā par to, kā atvēsināties. Jānis ar plostu izkāpa Juglā, mēs ar Raiti 21:15 esam Rīgas autoostā un ejam katrs uz savu pusi. Tagad tikai jāizkrāmē visas mantas un jāaizsūta viņiem bildes.