Viss rajons ir tā izmainījies, ka vairs pazīt nevar. Bērnu dārza vietā tagad gozējas moderns dzīvokļu komplekss ar dzīvokļiem pēc izvēles: gribi - pērc penthouse stila apartamentus, gribi - pērc kaut ko zemāk esošu, bet plašāku. Katra gaumei, tikai ne kabatai. Cenas ir šaušalīgas. Katlumāja pie šūpolēm, vai, pareizāk sakot, šūpoļu stabiem, nokrāsota rozā, vietām izrotāta ar vietējo mākslinieku dzēlīgu vārdu saukļiem. Viss auzaudzis, nekopts, piemēslots. Kad biju vēl bērns juridiskā izpratnē, tad namu pagalmos bērni spēlēja kvadrātus, jaunieši - futbolu, bet vecās tantiņas salīda uz soliem kā strazdi ķiršos un aprunāju visu, ko vien spēja iedomāties. Tajās šūpolēs es šūpojos stundām ilgi - tik ilgi, līdz palika nelabi. Tagad vairs nav pilnīgi nekā. Vienīgais ir palicis tāds mazs veikaliņš, kas pieder kaut kādai spekulantu ģimenītei, kas nemaksā nodokļus un nesaprotams, kur tas rod peļņu, jo tur allaž nav neviena pircēja, bet durvis tam ir plaši vaļā, jo tas gaida, kad kāds garāmgājējs tur ieies un nopirks kaut pērnā gada pupiņas tomātu mērcē. Viss ir tik kluss, pagalmā neviena paša cilvēka. Vai tad visiem pēkšņi būtu saradušies lauki un vasarnīcas? Kaut kas nesaprotams. Tagad arī es varu teikt: kad es augu, bija citādāk.