Ārā viss skaisti apsnidzis, līdz ar to pilsētas dzīve nedaudz kavējas un mākslinieciskās dvēseles apdzied dabu. Šobrīd esmu tik slinks, ka pat neesmu gājis uz universitāti. Un tas jau sāk palikt par ierastu lietu, ka kādu nedēļas dienu neeju mācīties, bet vienkārši sēžu mājās. Sak', pats maksāju un pats arī varu izlemt, kad iet un kad neiet. Viss jau būtu baigi forši, ja zināšanas rastos pašas un nekāda piepūle nebūtu vajadzīga. Apkārt ir tik daudz ideju, kuras gribētu realizēt, taču izglītības trūkums mani attur. Negribas, protams, no dzīves dabūt sitienu pa ribām. Lielākā daļa no manas grupas ir sadomājušies, ka nu ir nez kādi krutie juristi, staigā uzvalkos, runā tik paštaisni. Es nesaprotu, vai tā ir maska, lai slēptu kaut kādus kompleksus, vai arī viņi tiešām jūtas tik ļoti kompetenti un pieredzējuši. Piemēram, es apzinos, ka tāds sūds vien esmu, jo neko no jurisprudences vēl nesaprotu. Es sevi vēl neredzu kā spējīgu juristu, kurš ar saviem padomiem varētu kādam palīdzēt atrisināt dzīves situācijas. Bet tas nu tā. Izdarīt gribētos daudz un visu ko, bet ir jāsāk ar mazumiņu. Būtu vajadzīgi sākt strādāt specialitātē, taču negribas rauties uz visām pusēm, ja alga ir tikai 150Ls, kas šodienas apstākļiem ir ļoti maz. Es labāk strādāju savā teātrīti, ik pa laikam izgādāju kādam kādu ielūgumu un mierīgi dzīvoju tālāk, taču tur apkārt ir tik savāds cilvēku kontingents, ka es ar tiem nespēju rast kopīgu valodu. Starpcitu, varbūt kāds zina, kur var iegādāties tādu īstu šūpuļtīklu, nevis tos veļas striķu brīnumus, ko tik aktīvi mums grib pārdot sezonas preču laikā.