Māte šorīt lepni paziņoja, ka abi ar tēvu ar mani lepojas par to, ko es esmu sasniedzis. Uzreiz bija kaut kāda dīvaina, neaprakstāma sajūta. No vienas puses, protams, patīkami, ka kaut ko tādu pasaka, taču no otras puses - ko tad es tādu ievērības cienīgu esmu sasniedzis? Ļoti iespējams, ka nenolaisties kaut kādos padibeņos šodien arī ir sasniegums, taču ne man savā izpratnē par to. Sasniegt daudz man nozīmē, ka citi strādā tavā vietā, bet, kā sadalīt peļņu izlem tu, un, protams, garīgais piepildījums. Kad ir sasniegtas šīs lietas, tad, manuprāt, svarīgākais ir dalīties garīgās vērtībās ar citiem, lai dzīve nekļūtu par bezmērķīgu veģetēšanu uz savu lauru rēķina, taču mazliet jau varētu palaiskoties arī šajā vietiņā un pakavēties atmiņās par Disneja foršo pužļu likšanu, vai par vienmēr unikālu Lego konstrukciju veidošanu garajos vakaros. Pēdējais Lego žurnāls man, liekas, ir no 2000. gada. Bet visvairāk man tajos patika kā klucīšu konstrukcijas bija savienotas ar apkārtējo butaforiju. Vienmēr palika vietiņa fantāzijai, lai iedomātos, kā ir tur, nedaudz tālāk, kur fotokamera nav nobildējusi notiekošo. Un šo reklāmas brošūriņu apmāts es dīcu vecākiem, lai man nopērk visādus komplektus, kad bija uzdāvināta nauda, tad pats gāju pirkt. Starpcitu, man ir teju 6kg šo klucīšu, kurus es nevienam nekad neatdošu, jo tās ir atmiņas. Jebkurā gadījumā es vēl neesmu sasniedzis ne sūda no tā, ko gribu, tādēļ tagad atgriezīšos realitātē.