Pēdējā laikā aizvien vairāk uzmācas domas, ka es neko nemāku; ka to, ko daru, nespēju izdarīt tik augstvērtīgi, kā vajadzētu. Jo vairāk es par kaut ko uzzinu, jo vairāk es sāku apzināties, ka patiesībā es nezinu neko. Ko tad es "lielajā dzīvē" varēšu darīt? Kam es būšu vajadzīgs? Par to, kas tagad sasniegts es vispār nedomāju - tas kaut kā liekas pašsaprotami. Protams, vislabāk ir nedomāt un sēdēt pļavā ar sūdu dakšu vienā rokā un govs ķēdi otrā un plānprātīgi noglūnēt uz katru mašīnu, kas aizbrauc garām, paceļot putekļus no ceļa augstu gaisā. Tādiem ir labi kā ir, vakarā aiziet pie kaimiņa brāgu nodzerties un kad atnāk pastniece ar ierakstītu vēstuli, tad ievelk krustiņu lapā. Tādi neredz perspektīvu tikai tāpēc, ka nedomā un, iespējams, ir neizglītoti. Man ir mērķis, taču īsti nav pārliecības vai spēšu to sasniegt. Ir bijušas visādas avantūras, taču tādas gruntīgas pārliecības nav arī pēc visa tā. Varbūt tas ir manā dabā, ka es nespēju ilgstoši atrasties miera stāvoklī, man vajag kaut ko ievārīt, lai būtu iespēja padzīvot stresā, pasapņot, cik labi ir, ka viss ir paveikts un nav par ko uztraukties un tad ar tādu spēcīgu impulsu izstrēbt to, kas ievārīts.