Rīga slīgst ūdenī. Pie Bastejkalna esošais kanāls ir aprijis gājēju ietvi un dažus kokus. Kā arī daudzus reklāmas stabus. Daugava jau pamazām sāk atkāpties, bet teātra jumts vēlaizvien draudīgi gauduļo vējā. Da Vinči kods ir ārkārtīgi interesants - pat es, kurš grāmatas nelasa, esmu to izlasījis jau līdz pusei vienas dienas laikā. Pilnīgi citāda grāmata, un, galvenais, ir daudz nezinātu/neievērotu/noslēptu faktu atklāšana. Tā lidmašīna, kura uz šejieni lido no Kazahstānas un tālāk uz Ameriku, šodien neriskēja te sēsties. Vējš bija neprognozējams un tā pēdējā brīdī atcēla bīstamo nosēšanos ar visu to, ka šādā laikā lidmašīnas vada/nosēdina autopilots (Rīgā ir tāda sistēma), domājams, rada glābiņu Viļņas lidostā. Vēlāk veiksmīgi atlidoja uz šejieni un nu jau ir kaut kur virs Atlanijas okeāna. Cik atceros, Amerikā šitādā vējā streikoja kanalizācija un dāsni dalīja savu saturu pa tualetēm. Labi, ka pie mums tā nav.