Sabiju pie zobārsta. Nemaz tik traki nebija kā savulaik pie leģendām apvītās ļ. cien. Vanagas. Patiesību sakot nesalīdzināmi labāk. Caurumu man ir vairāk kā saprašanas (ja nu kādam drausmīgi gribas zināt, tad ceturtā daļa, pieņemot, ka man mutē ir visi zobi, ir caura). Ļoti priecēja, ka šī zobārste nevis klusiņām urķējās pa muti, lielo mantu slēpdama, bet komentēja katru savu darbību, tā teikt, lai man drošāk. 4. kvadranta 6. zobs izskatās visnotaļ amizanti. Puse sudrabā, otra puse tajā baltajā substancē. 3dien ņems nost visu un raus ārā nervu (jāapsver iespēja par narkozi). Īstenībā, mani mīļie, lai kā arī nepatiktu tas zobārsts, apmeklējiet tomēr to regulāri. Reizi pusgadā, teiksim, lai nesanāktu kā man, kad pēdejoreiz biju pie daktera pirms gadiem 5. Tā nepatika man ir iesēdusies dziļi zemapziņā, protams, pateicoties Vanagai un viņas tradicionālajai frāzei "tu tikai nečīksti, čalīt!". Ar visu to, ka viss bija sašpricēts, just tomēr jutu. Brīžiem seja saviebās skābā kopskatā aiz tā, ka sajūta bija atbaidoša. Man izņēma (piededzināja) visnotaļ padaudz smaganu, kuras bija ieaugušas iekšā zobā. Un tagad vēl ir tā lupatas sajūta labajā pusē, kas palēnām pāriet. Bail nokost mēli. Bet kopumā bija tīri ok.