Atceros tos rudeņus, kad gāju bērndārzā. Man tur patika. Nebija nekādas atbildības sajūtas. Bezrūpīgs bērna skatiens, kas caur lielajām acīm veras uz citiem. Tagad, diemžēl, tā vairs nevar. Lai arī kā man tur gribētos atgriezties. Ne tikai atmiņās, bet pavisam reāli, es to nevaru. Tas vēl nav iespējams. Bet tas ir tas laiks un viena no tām vietām, kur es gribētu nokļūt pie pirmās izdevības. Kaut kad vasaras sākumā biju uz turieni aizbraucis ar vellapēdu un biju sarūgtināts par to, ka ka tur tagad ir ielaista kaut kāda autoskola un veikals. Bērndārza rīcībā ir palikusi tikai puse no ēkas, kuras tolaik sacēla masveidā pēc kaut kādiem projektiem. Audzinātājas bija labas. Arī zivtiņas akvārijā man patika. Viss patika. Vienīgi dienas, kad potēja, nepatika. Diendusu gulēt arī vajadzēja. Kādas reizes 3 vai 4 pa visu laiku, kamēr es tur atrados, es tiešām arī gulēju. Pārējā laikā bija sarunas par to, kas mēs gribētu būt un ko darīt. Vēl nesen Nels'ā redzēju vienu no tā laika audzinātājām. Tāda galīgi nomocījusies izskatījās. Nepazina. Un ziemā, kad mēs, visa grupiņa, atradāmies ārā līdz tumsai, cēlām cietokšņus, plosījāmies ar ragaviņām. Un vasarās, kad skraidījām pa teritoriju, rakāmies pa smiltiņām. Pašā vasaras plaukumā baiseinā tika saliets ūdens. Vecāki mani nelaida peldēties, jo mazums kādas infekcijas tur varēja saķert. Un daudzi saķēra arī. Jau tad, kad es gāju skolā, kādu dienu vasaras brīvlaika sākumā es uz turieni aizgāju. Ieķēros žogā un vēroju nenotiekošo darbību. Viss bija zaļš, ārā bija silts. Audzinātājas mūždien solīja, ka būšot saldējums saldajā un, ja neuzvedīšoties labi, tad nedabūšot. Solīja, bet nekā. Tad, kad man jau bija zudusi ticība šiem solījumiem, es neuzvedos labi. Un saldējums tieši tad arī bija. Tā visa man tagad... pietrūkst. Bērndārzs, kuru es vienmēr saukšu par savējo. Jo man tur patika.

P.S. swf un blame, pasakiet man dātumus, kad mēs varētu iet bildēt. 2dienas un 4dienas man ir tādas brīvākas dienas.