Pieturas punkti maratonā - Post a comment

Mana mīļā draudzene! Man tik ļoti pietrūkst Tevis tādas, tā karstasinīgā spītniece, kura provocēs un padarīs traku.. ar savu neatlaidību un nekaunīgo skatienu tieši acīs.. Un ne tikai tādas, arī mūsu sarunu un pastaigu un kopīgo ideju, domu.

Tevis aprakstītās lietas ir iespējams apvienot, es izbaudu tās abas un esmu laimīga, jo mēs taču tik bieži ballējāmies kopā un tas, ka ir attiecības ar cilvēku, ko tik ilgi esi meklējusi, nenozīmē,ka nevar dažkārt izklaidēties arī citādāk. un tāpēc neatmetu domu, ka pēc kāda laika būs kā senās dienās, ka šī ir Santa, ko pazīstu. Kā reiz dejojām līdz rītam un bijām skaistākās meitenes, sajūsminājāmies par mazajiem prieciņiem, kas mūsu dzīvi padara tik krāšņu. Un man ļoti pietrūkst manas Santas, ja vien Tu ļautos draudzībai... Tu noslēdzies, noraidi. Man ļoti Tevis pietrūkst, šo pusgadu, Tevis. Man ir tāds silts prieks prieks, kad redzu jūs abus tik mīļus un laimīgus. Tevi laimīgu! Jo Tu tik ļoti pēc tā ilgojies, tik ilgi, es zinu, jo biju līdzās.

Bet nu Tu kļūsti citādāka. Man bail par to sākt runāt, jo tad kaut kā sanāk, ka Tu uztver to kā pārmetumu vai pat apdraudējumu. Es tik bieži laužu galvu par to, ko es izdarīju ne tā, ka tu kļuvi neiecietīgāka un nejūtīgāka. Tā, ka vēl nesen par mūsu draudzību domājot apraudājos, vai tiešām mūsu skaistajam draudzības laikam beigas. Es pat nezinu, vai spēju to pateikt vārdos atklātā sarunā, jo šī tēma tik ļoti mani uztrauc. Man grūti apzināties,ka tā vienkārši cilvēku, ko uzskatu par labāko draudzeni, zaudēju. Man bail, ka vairs nekad nesatikšu tādu cilvēku, kā Tu.