vilciņš

Un, tā kā man bija jāuzraksta domraksts par šo grāmatu, šoreiz es ar to neskopošos. Varbūt, ka, pēc manu pārdomu izlasīšanas, radīsies kaut kāds iespaids par šo grāmatu, kas atrodama te.

 

Oscilogrāfs – ierīce, kas parāda un pieraksta elektriskās svārstības. Varētu jau izmantot arī seismogrāfu (ierīci, kas reģistrē zemes garozas svārstības - seismisko aktivitāti), bet lai paliek tā, kā ir. Patiesībā varētu teikt arī tā: „ „Vēja ziedi” – Rasmas sajūtu oscilogrāfs”.

Neskatoties uz to, ka grāmata „Vēja ziedi” ir jau atgriezusies bibliotēkas plauktā, un neskatoties uz to, ka sākumā biju diezgan skeptisks uz iespējamo grāmatas saturu, tās sajūtas, kas tika saražotas lasot grāmatu, vēl joprojām nav iztvaikojušas no maniem visa veida nervu galiem, un šis „šāviens tumsā” ir nesis savus augļus.

Kopš brīža, kad sāku cienīt savu būtību, man vienmēr ir fascinējis cilvēks ar savu būtību, kuras neatņemama sastāvdaļa ir cilvēku domas un sajūtas. Varētu teikt, ka tā ir arī pati svarīgākā un centrālā cilvēka daļa. Centrālais krustojums un visa avots. Citreiz ir tā, ka runājot ar kādu cilvēku, es pie sevis domāju par to, ko otrs cilvēks varētu domāt vai just, neskatoties uz to, ko viņš saka vai parāda ar savu uzvedību. Vai, piemēram, veicot kādam cilvēkam masāžu, es domāju par to, ko tas cilvēks jūt vai domā pie katra mana pieskāriena. Un, ja es jautātu viņam: „Kā Tu jūties?”, viņš iespējams pateiktu, lai paklusēju un turpinu. Un es saprotu, ka nolasīt tā cilvēka sajūtas es nevaru, kaut gan ļoti gribētu zināt. Un, protams, mūžu dzīvo, mūžu mācies, bet es, lūk, esmu sagribējies visu uzreiz. Droši vien, ka jābūt īpašam talantam, vai trenētai maņai - sajust to, ko otrs jūt. Bet, kamēr cilvēks ķer mirklīgo sajūtu, viņš palaiž pārējās garām, un, iespējams, ka tas pat būtu labi, ja cilvēks spētu atslēgt savu domu fokusēšanos un atkarību no savām sajūtām, jo mēs taču esam dievišķas būtnes. Ļoti bieži ir arī interesanti brīžos, kad kāds cilvēks stāsta par savām sajūtām, piemēram, pēc kādu koncerta noklausīšanās. Kad es to cilvēku koncertā vēroju, viņš neizskatās īpaši aizrauts, bet vēlāk stāsta, ka viss bijis kārtībā un pastāsta par katrā momentā ievēroto, justo un domāto. Tieši tādēļ arī gribētos paskatīties uz cilvēku caur oscilogrāfa aci.

Stāstā „Vēja ziedi” Jānis Jaunsudrabiņš piedāvā iespēju ‘pieslēgt’ oscilogrāfu Rasmas sirdij un prātam. Visas grāmatas garumā ir iespēja lūkoties uz pasauli un notikumiem caur viņas acīm un nervu galiem. Kā jau teicu, no sākuma biju skeptisks attiecībā uz Jaunsudrabiņa daiļradi, tādēļ grāmatu sāku lasīt ar tādu nepateicīgu aci, tomēr tā sevi attaisnoja. Un manās acīs visvairāk iekrita tas „oscilogrāfiskais moments”. Ik brīdi Jaunsudrabiņa roka tiek turēta uz Rasmas pulsa un lasītājam ir iespēja to sajust katrā stāsta lapaspusē. Tāda sajūta it kā viņš dzīvotu Rasmas galvā un dzirdētu visas viņas domas. Citos stāstos rakstnieki manipulē tieši ar šo momentu. Vienā stāsta daļā viņi ar savu tēlu veic konkrētas darbības, neatklājot to domas pilnībā, tādējādi turot lasītāju „uz pulsa”, lai būtu intriga lasīt tālāk, un tikai pēc tam rakstnieks atklāj tēla domas un sajūtas pilnībā, nereti apvēršot stāstu kājām gaisā, un šķietami negatīvos varoņus izbalinot, kā arī „sasmērējot” centrālos tēlus. Toties „Vēja ziedos” ir mēģināts pierakstīt visas iespējamās cilvēka domas un sajūtas dažādos notikumos. Vienmēr esmu gribējis to redzēt no malas tajā abstraktajā „sajūtu oscilogrāfā”. Līdzīgu piemēru var saprast ie, kas ir spēlējuši datorspēli „The Sims”, bet tas jau ir pavisam cits stāsts, kurā nevēlos iedziļināties.

Žēl, ka mēs sajūtu oscilogrāfu cilvēkam varam pieslēgt tikai iedomu un fantāzijas pasaulē. Reālajā dzīvē tie drīzāk būtu vārdi, bet, lai arī tiem ir milzīgs spēks, tie ir domu ietērpi fiziskajā pasaulē un zaudē savu spēku, šķērsojot cilvēka lūpas. Visbiežāk tie ir neprecīzi gan paši par sevi, gan to cēlonī – cilvēkā, kas savas sajūtas iepazīst visu mūžu un nevar precīzi aprakstīt savas jūtas, visu laiku maldoties neziņas labirintos, būdams nepārliecināts par sajūtu tīrumu, proporcijām un patiesumu. Varbūt rīt es domāšu citādāk.