vilciņš

Beidzamās 2 dienas ir vienkārši 45.
Kretinē un tracina viss man apkārt un manī iekšā.

Neko vairs nemāku darīt un negribas arī darīt neko.
Viss pašradītais liekas stāvus 9 sliktāks par citu.
Pirksti atrofējušies.
Algas nav.
Ģitāras nav.
Miera nav.

This is some kind of depression or something.

Sēžot matemātikas stundā un visu laiku dīdoties tā arī nevarēju izpildīt nevienu uzdevumu, izgāju ārā, devos uz zāli, apsēdos pie baltajām klavierēm un uzspiedu ~45 notis.Sapratu, ka arī tas nedod nekādu jēgu.

Tiešām tāda sajūta, ka būtu apdzisusi kaut kāda uguns, kas man lika darīt kaut ko.
Tāda sajūta itkā atrastos melnā kastē un neredzētu neko tālāk par neko.