#498
На заре
Drausmīga nakts. Iemigt nevarēju 2.5h, kas likās tik mokoši, it kā man būtu kāds drudzis vai mēris. Pa nakti, pamostoties ik pēc kādas pusstundas vai stundas, nekāda izgulēšanās nesanāca. Skriet 6 no rīta arī neizdevās, jo aizgulējos līdz pusastoņiem, taču tad lietus un vējš mani nevarēja atturēt. Kārtējo reizi pajautāju sev "Vai es tiešām vēlos...?" un tālāk apspriest skriet vai neskriet nebija jēgas.
Tāda sajūta it kā atrastos citā pasaulē un tā arī ir. Ne rīta, ne vakara, pelēks it viss, visi ir prom un līst gan ārā, gan manā sirdī.
Varu sajust to, ka gabals no mani ir izrauts arā. Gabals no sirds un tagad tā velk pusdzīvību. Pats jau vainīgs, protams. Bet man vēl ir spēks un būs arī. Es tiešām esmu bijis muļķis, ja reiz nebiju pamanījis, cik ļoti. Cik ļoti es vēlos būt ar Tevi un arī esmu daļa no Tevis, Tu - no manis.
Mamma ieteica nedomāt par to līdz 15. datumam, jo tieši rīt man ir pēdējais eksāmens šajā sesijā. Tādēļ ir jāsaņem spēki un jāsamācās kārtīgi. Jāizdara visi darbi, lai ar Rīgu man saistības beigtos vismaz kaut kādā mērā.
Kāds reiz teica, ka visvientuļākie cilvēki dzīvo lielpilsētās. Tā, šķiet, arī ir, bet es to papildināšu ar to, ka tie visvientuļāk jūtās tad, kad zin, ka zaudējuši un vējā palaiduši visu, kas tiem bija.
Pieneņpūka, kas jānotver lietū. Man pietiks spēks.
Skatos uz Norbekova grāmatu un lasu - MUĻĶA PIEREDZE , jeb kā atgūt.... Būs jāpalasa arī šajā kontekstā un varbūt viesīsies kāds jauns padoms un skaidrība.
Kaut tik, cik lietus lāse vai cukurgrauds sver,
Kaut tik, cik viens pret miljonu jūtās mazs,
Kaut tik, cik vajag pieneņpūkai lai lidotu,
Kaut tik, jel notici Tu man.
Tāda sajūta it kā atrastos citā pasaulē un tā arī ir. Ne rīta, ne vakara, pelēks it viss, visi ir prom un līst gan ārā, gan manā sirdī.
Varu sajust to, ka gabals no mani ir izrauts arā. Gabals no sirds un tagad tā velk pusdzīvību. Pats jau vainīgs, protams. Bet man vēl ir spēks un būs arī. Es tiešām esmu bijis muļķis, ja reiz nebiju pamanījis, cik ļoti. Cik ļoti es vēlos būt ar Tevi un arī esmu daļa no Tevis, Tu - no manis.
Mamma ieteica nedomāt par to līdz 15. datumam, jo tieši rīt man ir pēdējais eksāmens šajā sesijā. Tādēļ ir jāsaņem spēki un jāsamācās kārtīgi. Jāizdara visi darbi, lai ar Rīgu man saistības beigtos vismaz kaut kādā mērā.
Kāds reiz teica, ka visvientuļākie cilvēki dzīvo lielpilsētās. Tā, šķiet, arī ir, bet es to papildināšu ar to, ka tie visvientuļāk jūtās tad, kad zin, ka zaudējuši un vējā palaiduši visu, kas tiem bija.
Pieneņpūka, kas jānotver lietū. Man pietiks spēks.
Skatos uz Norbekova grāmatu un lasu - MUĻĶA PIEREDZE , jeb kā atgūt.... Būs jāpalasa arī šajā kontekstā un varbūt viesīsies kāds jauns padoms un skaidrība.
Kaut tik, cik lietus lāse vai cukurgrauds sver,
Kaut tik, cik viens pret miljonu jūtās mazs,
Kaut tik, cik vajag pieneņpūkai lai lidotu,
Kaut tik, jel notici Tu man.
