#487
It's raining outside, but i believe in solar power,
It always gets me when i'm driving blind.
It always gets me when i'm driving blind.
3. Jūnijs 2009
#1
Fragmenti no pirmās filmiņas.
Pirmā bilde. Bārdains Pašportrets.
Voldemarz.
Plich.
Plich un Windows XP instalācija. Pa labi - Tremonti SE.
Mārcis.
Ekaničš un Ričards pie ETF.
Bārdainais kaut ko runā.
Šons.
Es un Sigņa.
Pirmā bilde. Bārdains Pašportrets.
Voldemarz.
Plich.
Plich un Windows XP instalācija. Pa labi - Tremonti SE.
Mārcis.
Ekaničš un Ričards pie ETF.
Bārdainais kaut ko runā.
Šons.
Es un Sigņa.
Par visādiem kadrējumiem un gaismojumiem nepiesieties.
#488
Šorīt bija pagrūti piecelties vispār, bet labi, ka vismaz skrienot lietus nelija.
Pēc brokastīm aizgāju uz Rīgas Domu. It kā jau biku smidzināja, bet Dire Straits ar savu Six Blade Knife mierīgo skanējumu aizveda man līdz pat galam.
Iegājis iekšā nedaud samulsu, jo nezināju, kur lai iet.
Apsargs neizrādīja pilnīgi nekādu interesi pret mani, kas uz viņu tā vaicājoši skatījās.
Tad vienā brīdī, kaut kur sāka baigi skaisti dziedāt un es nesapratu no kurienes tā skaņa nāk.
Atnāca kasiere un es viņai pajautāju, vai tikai no deviņiem verās vaļā. Šī teica, ka apskatei verās vaļā no deviņiem. Jautāju, ka es gribētu Dieviņu palūgt, nevis baznīcu lūkot. Šī teica, ka tad man jāiet tur un parādīja ar acīm virzienu.
Tā laikam saucās kapella, bet nu maza zālīte ar saskaitāmiem soliņiem. Bija kādi 6 cilvēki - jauna meitene, 2 vecas tantiņas, pusmūža vecuma dziedātāja, jauns vīrietis, vēl viena stūrī sēdoša tantiņa un mācītājs. Es biju septītais.
Apjautu, ka baznīcā ir jājūtas brīvi un apsēdos tuvāk beigām. Tā sieviete ar sarkano kleitu dziedāja dikti skaisti un baznīcas akustika man ir patikusi vienmēr. Nedaudz samulsu brīdī, kad bija jāpaspiež savā starpā rokas. Tad, protams, piecēlos un gāju ar visiem sasveicināties un saspiest rokas. Pat ar mācītāju, kas man likās jauki. Sasveicinoties ar jauno vīrieti saņēmu sveicienu "God bless you."
Tālāk tā rīta mise notikās aptuveni līdz deviņiem, bet, kamēr es acis aizvēris domāju par to, lai dažiem šodien viss izdotos un arī man pašam būtu vairāk spēka, ticības un prāta, tikmēr visi jau bija aizgājuši un tad likās jocīga sajūta, atverot acis un neredzot nevienu citu sev apkārt, bet tas man netraucēja pasēdēt vēl laiciņu un klausīties mierā un klusumā. Iegāja pēc tam vēl kāds vīrs, kas mani ar galvu pasveicināja. Es viņam atbildēju. Viņš izslēdza pāris lampas un iededza sveces. Tad nu es izdomāju, ka jādodas.
Jocīgi nudien, ka es šodien tur biju. Pie tam no rīta un pa tādu lietu, ka tik turies. Taču esmu priecīgs un mierīgs. Tagad šķiet, ka ir notikusi vērtību eksplozija un es sāku apjaust, cik ļoti viņa man dārga. Jā Tu, jā tieši viņa. Es zinu, kas manī bija zudis - garīgās vērtības. Un tad jau nav jēgas runāt par mūziku, vārdiem, īstu mīlestību, sapratni, prātīgumu un visu pārējo, jo, kad tu esi sačakarējis pats sevi un neredzi, kāds esi palicis, tad jau nemaz neredz, kur tā vaina un dzīvo tik uz priekšu, domādams, ka viss ir kārtībā.
On my way to the change.
Lai jums jauka diena.
Pēc brokastīm aizgāju uz Rīgas Domu. It kā jau biku smidzināja, bet Dire Straits ar savu Six Blade Knife mierīgo skanējumu aizveda man līdz pat galam.
Iegājis iekšā nedaud samulsu, jo nezināju, kur lai iet.
Apsargs neizrādīja pilnīgi nekādu interesi pret mani, kas uz viņu tā vaicājoši skatījās.
Tad vienā brīdī, kaut kur sāka baigi skaisti dziedāt un es nesapratu no kurienes tā skaņa nāk.
Atnāca kasiere un es viņai pajautāju, vai tikai no deviņiem verās vaļā. Šī teica, ka apskatei verās vaļā no deviņiem. Jautāju, ka es gribētu Dieviņu palūgt, nevis baznīcu lūkot. Šī teica, ka tad man jāiet tur un parādīja ar acīm virzienu.
Tā laikam saucās kapella, bet nu maza zālīte ar saskaitāmiem soliņiem. Bija kādi 6 cilvēki - jauna meitene, 2 vecas tantiņas, pusmūža vecuma dziedātāja, jauns vīrietis, vēl viena stūrī sēdoša tantiņa un mācītājs. Es biju septītais.
Apjautu, ka baznīcā ir jājūtas brīvi un apsēdos tuvāk beigām. Tā sieviete ar sarkano kleitu dziedāja dikti skaisti un baznīcas akustika man ir patikusi vienmēr. Nedaudz samulsu brīdī, kad bija jāpaspiež savā starpā rokas. Tad, protams, piecēlos un gāju ar visiem sasveicināties un saspiest rokas. Pat ar mācītāju, kas man likās jauki. Sasveicinoties ar jauno vīrieti saņēmu sveicienu "God bless you."
Tālāk tā rīta mise notikās aptuveni līdz deviņiem, bet, kamēr es acis aizvēris domāju par to, lai dažiem šodien viss izdotos un arī man pašam būtu vairāk spēka, ticības un prāta, tikmēr visi jau bija aizgājuši un tad likās jocīga sajūta, atverot acis un neredzot nevienu citu sev apkārt, bet tas man netraucēja pasēdēt vēl laiciņu un klausīties mierā un klusumā. Iegāja pēc tam vēl kāds vīrs, kas mani ar galvu pasveicināja. Es viņam atbildēju. Viņš izslēdza pāris lampas un iededza sveces. Tad nu es izdomāju, ka jādodas.
Jocīgi nudien, ka es šodien tur biju. Pie tam no rīta un pa tādu lietu, ka tik turies. Taču esmu priecīgs un mierīgs. Tagad šķiet, ka ir notikusi vērtību eksplozija un es sāku apjaust, cik ļoti viņa man dārga. Jā Tu, jā tieši viņa. Es zinu, kas manī bija zudis - garīgās vērtības. Un tad jau nav jēgas runāt par mūziku, vārdiem, īstu mīlestību, sapratni, prātīgumu un visu pārējo, jo, kad tu esi sačakarējis pats sevi un neredzi, kāds esi palicis, tad jau nemaz neredz, kur tā vaina un dzīvo tik uz priekšu, domādams, ka viss ir kārtībā.
On my way to the change.
Lai jums jauka diena.