vilciņš

Animācija pret animātoru.

Digitālajā pulkstenī es redzu tikai to, ko kāds ir vēlējies vai atļāvis man redzēt. Minūtes, sekundes...
Parastajā pulkstenī es redzu arī to, kas ir starpā, starp sekundēm.
Arī Te, internetā, tajās šķirbās sabirst tik daudz, ka pāri paliek tikai tiešām pukstveidīgi atfiltrētas lietas.
Nez, vai tās labākās, vai slīktākās, vai arī vispār tās, kas parādās tikai te.
Bet kaut kas cauri jau arī spiežās.

Reiz dzīvoja bulciņa.
Bulciņai bija tēvs Ūdens un māte Mīkla.
Pēc tēva un mātes nāves, viņai mantojumā palika dārgumi - ābolu ievārījums iekš viņas pašas sirds.
Gaisam jau patīk ielīst visur un viņam skauda bulciņas dārgumi, un tā kādu dienu jātnieks bez galvas, Gaiss, uzbruka bulciņai.
Viņš centās to izkaltēt līdz pēdējai molekulai, bet pēdēja brīdi nāca cilvēks un ielika bulciņu turziņā.
Tā vēl šo baltu dien cilvēks cīnās ar gaisu par bulciņām.

Nu ko, Latgales Radio, svētdien tu atkal mani mocīsi un spīdzināsi, un darīsi stiprāku.
Paukš!

Fakinā ibankas parole.
Vienmēr, vienmēr ielien kaut kādā peles alā un nenāk ārā.
Bļ**!
Un vienmēr es ibankā ieeju tikai 1. reizē pēc paroles atjaunošanas bankā.
Tik droša banka, ka pats pat nevaru piekļūt.
Na-Vy Puo.

"Laiks atņem Laiku."
/e.p./