vilciņš

Nu, jā, ko tur daudz.
Visi tagad droši vien varētu stāstīt par saviem jāņu piedzīvojumiem, bet nu ko tur..
Vismaz esmu dzīvs pēc svētkiem un otrā rītā pamests.
Nē, neņaudēšu.
Tagad spīd saule un rīta sarunas ar cilvēkiem, kas manās asinīs riņķo (ak es, varētu jau nodot asinis), ir tik patīkamas.
Tad, kad balss skan tik mierīgi un patīkami, ka vienkārši gribās aizmigt tepatās.
Un nu jā, ko tur daudz.
Visus ar jāņiem.
Labrīt, Labu miegu.

Gribētu būt šizofrēniķis.
Vismaz tad es būtu vesels.

Domas kā tizls odu bars - sīc ap galvu un nepārstāj. Varu es daudz vicināties, bet nekur nepazudīs.

Un ja prasās, tad visvairāk prasās pēc kāda, kas tevi saprot un nepamet. Abi divi vienlīdz svarīgi.

Labrīt, pasaule.

Ieraudzuju rudenīgas lapas un sagribējās Rudeni.
Nu, jā.

"Byusim cīši kai zuodža zūbi!"

Oj, un nsavākt visus, kas Tuvi, un Tuvākos vistuvāk, un tad kā uz zāģa.
Katrs būtu savs zobs un ta tik grieztu visu pēc kārtas un nebēdātu.
Zāģus nevar noasināt tik vienkārši.
Ko vairāk griez, to trulāks Tu paliec.
Citi zobi mēdz arī nolūzt.

Shit happens - who cares - we all gonna die.

Mums jau nepatīk, kā tie odi dūc un sūc, bet pašlaik visas domas, kas prātā, ir jūtami līdzīgas un uzmācīgas.
Uz asinīm tendētas.
Bet asinīs dzīvo Tu.

Nezkāpēc ļoti iepatikās savienojums "kokakolas samurajs".
Un es gribu lupstāju!

Vajag drosmi palikt pašam ar sevi, vienam.
Bail.
Bet nu mēs visi mēģinam tos vieglākos ceļus atrast.