izbarucu ar velosipēdu..pārsi desmitus kilometru. nieks. bet sasvīdu ne-pa-jokam. jo mitrais gaiss, jo tūlīt gaidāmais lietus, jo drīz pienākošā nakts. žēl, ka manas sajūtas momentāni neoksidējās un nesabirst pelnos, lai es neatceros, cik daudz un intensīvi esmu par to domājusi. stulbi, ka es esmun kā maza meitene, mazītiņa maza meitene, kurai šķiet, ka viss ko viņa grib ir jādabū. un ,nē, un tā nenotiek. nekad!
es ienīstu, ka manī var radīt tik muļķīgu nedrošību.
mani gaida mans suns! eju ārā...pamētāt koku!