tvillingarna

Esmu slima un jūtos vienkārši s*dīgi, bet tomēr ir kaut kā Happy Day.
Un ārā arī ne pārāk auksts un balts.
Yes, for now, today is a Happy day. :)

Apbrīnojami, cik daudzas lietas vienā vienīgā brīdī var saiet grīstē.
Šodien tiešām negribas neko domāt vai darīt. Varētu vienkārši nogulēt atlikušo nedēļas daļu.

Gan jau ka kendo uzmundrinās.

Šodien esmu neparasti tizla un neveikla. Pēc treniņa t-busā vienkārši ņēmu un aizmigu tiklīdz biju apsēdusies, un pamodos no tā ka šinajs man trāpija pa pieri. Laikam lieki teikt cik samulsusi es jutos. Un, protams, stulba ar. :D Labi, ka vismaz pieturu nenogulēju.
Un Liftā ar nemazāk stulbi uzvedos. Tik stulbi, ka pati pat apjuku. Un par ieskriešanu visādos objektos vispār nerunāsim, vai par neveiksmēm treniņos.

Bet ir jau labi, galvenais,ka šodien nav tāds pats garīgais stāvoklis kā vakar :)

It kā jau tas nav nekas, bet ja reiz nevaru to izmest no galvas, tad jau laikam kaut kāda nozimē tomēr ir.
Tas ir tik stulbi īstenībā, ka daudzi mani uzskata par tipisko, muļķo jaunāko māsu. Tas, ka es esmu priecīga un tāpēc nemēģinu sevi iegrožot 100 reizes pirms teikšanas apdomājot savus vārdus, nenozīmē, ka tiešām esmu tāda mazā, muļķā jaunākā māsa. Un ja tik tāpēc vien no manis sāk distancēties, tad ir stulbi, jo es neuzskatu ka man būtu jāmainās šajā ziņā. Galu galā, tad kāds no manis labums, ja es viscaurēm būšu pareiza, nopietna, bez muļķībām, bez savas nenopietnās puses?
Bet tā jau laikam to pašu cilvēku problēma (vai var jau būt, ka problēma tā viņiem nemaz nav), ja tikai tāpēc nevēlas mani iepazīt tuvāk un redzet arī to cik nopietna es tomēr varu būt, un cik muļķīgi par daudz mēdzu uztraukties.
Bet kā jau Saira teica, es patikšu tāda kāda esmu, tiem kam vajag, tāpēc, cilvēki, gatavojieties, es negribu kļūt mākslīgi nopietna un tāda ar nekļūšu!

Tik tagad tā gribas izdzert kādu aliņu un uzsmēķēt. Un es zinu, ka es nesmēķēju, bet ja tu daudz laika pavadi smēķētāju sabiedrībā, tad rodas arī šāda vēlem attiecīgos dvēseles un miesas stāvokļos, kondīcijās.

Šodien veikalā ieraudzīju un nolēmu nopirkt Japāņu alu. Saucās "Asahi". Cerēju, ka būs kaut kādā ziņā dīvains, bet nu diemžēl nebija nemaz. Ļoti minimāla atšķiriba no lielākās daļas tā alus, ko parasti dzeram. Cena gan bija kā Bauskas tumšajam. Heh.
Bet nu neko, varu tagad nodoties šalles adīšanai, hieroglifiem un viskaut kā apdomāšanai. Īpaši, jo par to ko māsa šovakar pateica.

Uvaaaaaa, cik foršs treniņš bija! Es gan vienu sitienu galīgi nevarēju iemācīties, un senseji (Saša un tas otrs foršais, jaunais) par mani jau pilnīgi sāka smieties, jo lai kā man skaidrotu, tomēr greizi nogāja. Burtiski. Hehe. Bet es jau nesūdzos. Bija jautri, un vismaz zinot savas kļūdas varu tās izlabot.
Tagad jāsāk cītīgi audzet muskuļi kreisajai rokai, savādāk eksāmenu decembrī nenolikšu.
OS! 頑張ります!

Aizbraucu pie vecākiem un atbraucu atpakaļ. Tagad man visi pātari sajukuši. Es vairs nesaprotu ne kas pa dienu vai datumu, kas jau bija ikdienas norma, bet es tagad jau arī vairs nesaprotu, ko mans pulkstens rāda. Pamosties 7os no rīta un domāt, ka visas lekcijas nokavētas, bet atjēgties, ka vēl 2h vari gulēt, tikai tad kad esi jau saģērbusies, galīgi nav forši. Es nesaprotu kas notiek. Tiešām. Labi, ka Alise pateica, kur man jāiet (uz kendo), savadāk sēdetu mājās un pusnaktī atjēgtos, kur nebiju. Viss sajucis.

Vakar, kad tētis mani mājās veda no, nu jau buijušo, HUM meiteņu pasēdēšanas, es ieminējos, ka vienmēr spēju atrast tikai vienus no abiem greizajiem ratiem, un ka nesaprotu kāpēc tas tā. Tētis paskaidroja, ka tas tāpēc, ka mazajiem greizajiem ratiem polarzvaigzne neesot tik spoža, lai uzreiz pateiktu, ka tā ir polārzvaigzne un tāpēc esot grūtāk ieraudzīt. Un tad paskatījies uzmanīgi, pa mašīnas priekšējo logu debesīs, apturēja mašīnu un teica, lai izkāpju. Kad biju izkāpusi, viņš man parādīja kā atrast tos Mazos Greizos ratus. Es sajutos tik priecīga, kā... es nezinu. Bet nu dikti priecīga un ne parastajā veidā.
Pēc tam atlikušo ceļu turpināju sedēt, mazliet dumi smaidīdama. Un vēl šodien to atceroties parādās smaids sejā, jo tas viņam nemaz nav raksturīgi. :)

Tagad gan centīšos saņemties mācīties un beigt dziedāt dziesmai līdzi.

Pirmā tulzna, pirmā lielā sajūsma. Pirmās lielās bailes, ka atkal nepajūk. Man vienmēr tā ir, iepatīkas, kaut kas pajūk un tad izjūk pavisam. Bail. Negribās lai tā, tāpēc turpināšu turēties pie savas sajūsmas.

Es šobrīd netieku vaļā no sajūtas, ka esmu riktīga mājsaimniece un tas man liek justies kā vecmeitai. Nu tādai riktigai. Divaini.
Paldies par uzmanibu!
*aizskrien atpakal pie plīts turpināt cept*

Gandrīz aizmirsu, līdz pati iesmējos. Es reizēm tiešām biedējoši smejos. Nu brīžos, kad neviena nav mājās vai kad pārāk iegrismtu tajā ko skatos/lasu. Man pat pašai mazlietiņ bail sametās vakar. Un jocigi arī. Tagad saprotu, kā jūtas pārējā famīlija, kad izdzird mani smejamies.
Nu tā skaļi un pēkšņi un reizēm ar visai izteiktu "ha-haha" dzirdamu vai pat ļaunuma nots pieskaņu. Tas atkarīgs gan no tā ko skatos. Nu es tā vienkarši to atcerējos, izdomāju ierakstīties. Jep.

Tomēr šodien ko labu izdariju,. pati visas pielasitās gailenes notīriju. Tiesa tās gailenes nelasiju es, jo mani nevilka celties 7os no rīta :D Bet nu vismaz bez draudiem, piespiešanas un no labas gribas šamās notīriju. Tatad, nev " neko nedariju, atkal" diena. Jutos ar to samērā apmierinata.
Apciemojiet mani, lūdzu! :)

Es jūtos visnotaļ vērtīga un jauka. Pedējās dienas tikai (nu gandrīz tikai) labas lietas daru. Sestdien uzcepu kēksu, braucu dzērumā (no mājas uz dzīvokli) un sapratu, ka mužā nekad to vairs nedarīšu, ja vien nebūšu tik lielā ķēmā, ka man vienalga un es par to raudu. Pēc tam es visu kārtīgi nokopu un pamājau "atā" ciemiņiem. Svētdien apsveicu māsīcu vārda dienā un brālēnu dzimšanas dienā. Un saēdos tantes gatavotos salātus un cepto kēksu, un biezpienbumbiņas. Pirmdien ēdu šašliku un līmēju tapetes, bet vakar es uzcepu biezpienbumbiņas pati (pirmo reizi ) un tētis man atstāja tikai 4 uz galda no rīta. Vēl es apsoliju, ka uzcepšu arī Lauvišai kādreiz. Nu jā, un šodien es nedarīju neko, bet jūtos tāpatās vērtīga un jauka. Varbūt aiziešu pie māsicas.
Un pa naktīm es tagad zīmēju. Pagaidām mani apmierina tik viens zimējums.

Un vispār tikko bija tāds negaiss, ka man likās - visus kokus izraus, vai vismaz tiem zarus līdz pēdejam noraus. Tā kā ilga tik kādas 10 min, es pat nepaspēju nobīties, jo bija jāizrausta visi kontakti un ērti jāiekārtojas pie loga, lai labāka vērošana un ja paveiksies, lai baile pielavās. Man vienkārši gribas kādreiz tā riktīgi nobīties no negaisa, lai es atcerētos un uzmanītos, bet nu nesanāk. Bet ja tā padomā, Dabai baigais spēks.
Un tagad spīd tāda saulīte, it kā nekas nebūtu bijis.

Konban-wa![labavakr!]
Atkal ir pagājis diezgan krietns laiks, kopš pēdējo reizi te kaut ko rakstīju. Un, protams, pateicoties manai nepastāvībai, es atkal esmu nomainījusi savus plānus kārtējo reizi. Pašlaik sev par mērķi esmu uzstādījusi LU Japānu valodas pabeigšanu un tad spurkš! prom uz Japānu. Tiešam, vai es ko tādu spēšu? No vienas tas ir tik vilinoši, un es to tiešam vēlos, bet vai es saņemšos? tas ir baisi. Eh, reizēm es uz sevi par šito tā dusmojos.
Nu labi, bet es vismaz esmu sākusi pašmācības ceļā mācīties japāņu valodu. Un protams no tā izriet tas, ka esmu pamatīgi pievērusies japāņu grupām, un pārējās noglabājusi putekļainā atvilktnē.

Labi, ir laiks beidzot pabeigt filozofijas esejas. Es zinu, ka mani mīļie filozofi alkst pēc manis un manu vārdu radītās esejas!

Ā, jā, es tikko apamanīju, ka lielākā daļa manu ierakstu šeit ir tapuši, kad esmu neomā :D

Kā izrādās, man eso izteikt analītiskā domāšana. Nebiju to tā iedomājusies. Un esot man ar zināšanu bagāža kaut kāda savākt. Un filozofijas skolotāja ir forša. Viņa mūs saprot. Žēl ka viņa nenāk līdzi uz universitāti. Un angļu valodas skolotāja. Ai, viņu stāvu es apciemošu bieži. :D

Bet man tiešām gribas piežmiegt to komisiju. Olimpiāde jau 9. martā, bet es vēljoprojām nezinu vai tiku vai nē. Varbūt citi jau to zin, bet ne es. Un katru dienu kā tāda nepacietīga aita skatos to ISEC mājaslapu un redzu ka viskaut kādas citas muļķības salikta, tik ne tas ko man vajag. Jauki ne?
Ai, labi. Sūdmušas ir un paliek sūdmušas, un tur lamāšanās nepalīdz :D

And I`m soooooo hungry, bet there ain`t no egs. And also I have to feed my dad, wash dishes and clean rooms. So much to doo, so little time. oh, yes! tomorow I`m going to capiltal to Evas badge evening, If I may call it so. I don`t know how it is in English. Oh, well, life is life and we`re all going to die... someday :D

And I really like Guano Apes - Big in Japan.
I`m just curious for how long time will it be so? :D

ah, this day was sooo meaningless. All day I did nothing, except, eating un watching some stuff on the i-net. Oh, I had such plans, again, but I did nothing. Well, at least now I`m improving my English spelling.
And also, today I tought a lot about my future, and suddenly felt kind of sad. I`m too uncertain about it. I don`t have long-term goals, passions or at least long-term hobby. I`m too unstable whith things. I think it`s great to have something like that, but who knows.

Well, at least my Mom is happy about my 1st place in Historys contest, and Dad as always says nothing, like he doesn`t care. :D I myself don`t know what to do - be happy or act like don`t care. But it has no big meaning.

Tomorow I`m going to my philosophys teacher to eat a soup whith other 7 girls and Historys teacher. It sholud be fun

Es tā gribu kaut ko uzrakstīt, bet man tā nesanāk. Man ir pārāk daudz aizsāktu stāstu, tas mani kremt, bet pabeigt es viņus nespēju. Ja mēģinu sanāk pavisam savādāk nekā vēlos, vairs nav tas un jātais` atkal jauns stāsts, kuru nepabeigt...
Diezgan bieži esmu domājusi, ka biežāk vajadzētu pierakstīt to kas iešaujas prātā, bet kaut kā nepaspēju un doma pazūd, paliek tik sajūta, ka būtu sanācis labi.
Eh, a ko darīt? Žižņ takaja. Reiz man sanāks viss kā gribu.

Šodien stiprāk kā jebkad pēdējo gadu laikā, man likās ka manā dzīvē daudzas lietas norisinās kā riktīgā amerikāņu jauniešu seriālā. īstenībā, jau daudz kas no tā kas notiek ir tikai normāli, bet nu es tā neesmu radusi. Jo seriāli juau taču arī vismaz kaut cik, bet balstās uz dzīvi? :D
Un vēl piedevām esmu slima, tā ka tas visu to padara vēl dīvaināku, no tāda kā iereibuša cilvēka skatu punkta, jo smadzenes atsakās ar mani normāli sadarboties.

"Ikvienā cilvēkā mīt nožēla, bet nevar taču tā vienkārši, aci uzmetot pateikt kur un kā. Un mēs jau arī viņu nemaz neredzam, bet tā ir. Kādam varbūt viņa izskatās kā mazs un mīlīgs kucēns, bet kādam citam kā maza meitenīte ar dīvām astītēm un sērīgu smaidu. Tu tā nedomā? " ar slēptu cerību balsī, Lība pajautāja, ērti izlaidusies uz mana paklāja.
"Un kāpēc tad tu tā domā? "
"Ai, nu neatbildi ar pretjautājumu!"
"Paskaidro tuvāk, tad es atbildēšu normāli, bet pretjautājumiem, pateikšu savas domas. Savādāk jau man grūti tā uzreiz par plikiem teikumiem, kaut ko pateikt. Ja nu saprotu nepareizi, es jau tikai jutīšos stulbi, un nevis tu," lēni atbildēju, jo domāt nudien negribējās, biju pārāk noguris. "Un vispār, tu jau arī tikai ar pliku "jā" vai "nē" vien nesamierināsies!" ar viegliem smiekliem balsī piemetināju.
"Ah, nu labi, labi!" klaji neapmierināta, par to, ka nav saņēmusi kāroto atbildi uzreiz, Lība nomurmināja. "Bet tad tu klausies labi uzmanīgi, jo teikšu tikai vienu reizi! Es papagaili netēlošu!"
Mazliet padomājusi, ar smieklīgā izteiksmē savilktu pieri, Lība sāka lēnām izskaidrot savu domu :
"Tātad. Manuprāt, tas ir tā tāpēc, ka nožēla pieņem to lietu formu, vai pārņem to vietu ar ko šī nožēla ir saistīta. Piemēram, tu braucot uz ārzemēm neatvadījies kārtīgi no savas mazās māsiņas vai meitiņas, bet tikai pabužināji matus, un viņai kaut kas notika. Tu to nožēlo, un nožēla parādās tavu acu priekšā kā mazās skumjās māsiņas vai meitiņas atveids, vai arī iemiesojas tavās rokā un plecos, ne tikai sirdī un prātā. Un to to jūti, nevairi izskaidrot kas tas ir, bet jūti un vienā brīdī saproti - tā ir nožēla! Un tas viss tikai tāpēc, ka sakaunējies un paliki "vēsais" puisis. Tev tā neliekas? " Lība mazliet uzjautrināti nobeidza, jo viņu acīmredzami iepriecināja, tas cik labi raisījās doma.
"Ļauj man mazliet padomāt, labi?" tīri automātiski noteicu. Es bieži mēdzu teikt lietas īpaši nepadomājot, vienkārši lai atbildētu, taču pēdējā laikā biju sācis to mazliet pievaldīt, jo biju ievērojis, ka tas daudzus aizvaino, man nezināmu iemeslu dēļ. Taču šoreiz, es to pat necentos darīt, man vienkārši pārāk patika skatīties kā Lība nepacietībā dīdās, staigā kā kaķis apkārt un tramīgi skatās. Tas nudien bija smieklīgi, jo to visu papildīja visdažādākās izteiksmes. Tas noteikti sasmīdinātu pat Skrūdžu vai Grinču Ziemassvētku vakarā.
Vēl mazliet patīksminājies par skatu atbildēju :
"Bet vai tad tev nešķiet, ka cilvēkiem tad viss ķermenis būtu noklāts ar nožēlas tēliem, vai vienkārši mēs nespētu pakustēties? Jo tu taču pati zini, ka cilvēki dzīvē dara pārāk daudz lietu, kuras pēcāk nožēlo. Vai tad tā nav? "
"Nu jā, ir jau ir tā, bet nu es domāju, ka ne jau visas, bet tās lielākās un nesenākās nožēlas tā izpaužas, jo savādāk nudien mēs staigātu saliekušies kā pensionāri. Hm, varbūt tieši tāpēc viņi ir tādi salīkuši? Nu, bet tas nav tas ko no tevis gribēju! "
"Un ko tad tu gribēji? Es taču pateicu savas domas?" ar nelielu izbrīnu atbildēju un palūkojos Lības virzienā.
"Ai, nu tu gan esi neattapīgs! Es taču gaidīju no tevis pavisam kaut ko īsu un vienkāršu. Un pēc tam es varbūt tevi varētu mazliet patērpināt man vajadzīgajos virzienos, bet tagad nekā. Tu jau pateici savas domas, un tagad man zudusi mana izprieca. " manāmi apbēdināta, par šādu pavērsienu viņa nobubināja.
"nevis varbūt, bet pavisam noteikti. Tāpēc jau arī tev tā vienkārši un īsi neatbildēju. Es taču tevi pazīstu!" caur viegliem smiekliem noteicu.
"Nesmejies par mani! " viņa tēlotā sašutumā uzsauca. "Tu tiešām reizēm esi tik nejauks, ķēmrausis tāds! "
Ieraudzījis viņas saviebto seju, nespēju noturēties un sāku smieties kā kutināts, taču šoreiz jau par viņu. Tas, protams, Lību nemaz neiepriecināja, gluži pretēji, viņa sadusmojās un uz manu pusi tika raidīta pludmales bumba. Tiesa gan, tas manus smieklus nemaz nemazināja, gluži pretēji, sāku smieties vēl vairāk, jo kā gan lai nesmejas, ja redz tik smieklīgu uzvedību , meklējot kādu parocīgāku priekšmetu. Viņa rāpoja pa paklāju, tad uzleca uz dīvāna un nākamajā mirklī jau bija pa pusei aiz skapja. Kā tāds mudīgs susļiks.
" Nomierinies taču! Tu tiešām reizēm esi kā tāds mazs bērns, nē vēl trakāk! Kā tāds mazais savvaļas dzīvnieks! Pati jau tu panāci, ka es sāku tā smieties. Pati izprovocēji, bet ... " ar samierniecisku smaidu viņai teicu, taču biju spiests apstāties pusteikumā, jo viņa, tā vietā lai nomierinātos, sāka aizvainotā un mazliet sāpinātā balsī man kliegt pretī:
"Es?! Ak, tad es tagad pie vainas? Nu gan!"
"Nu nedusmojies taču! Tu vienkārši reizēm taisi tik smieklīgas izteiksmes, vai tik smieklīgi izturies, ka es nevaru nesmieties. Nav jau taču tā, ka es par tevi smējos speciāli ar ļauniem nodomiem!"
"Jā, jā! Tā jau tu saki, bet tu nemaz nesaproti, kā es jūtos! Tas taču mani aizskar, manas jūtas! Tu domā ir patīkami, ja dzirdi kad kāds par tevi smejas?" to pateikusi Lība savilka patiesas vilšanās pilnu izteiksmi.
Un šajā brīdi es sapratu, ko viņa bija domājusi ar to, ka nožēla izpaužas ne tikai sirdī vai prātā.
"Labi, atvaino, tiešām. Es to nebiju domājis ļauni. Nākamreiz es pacentīšos vairāk savaldīties un nesmieties. Apsolu! " to pateicis, pabužināju viņas galvu un ieraudzīju Lībai sejā apmierinātu, un ja tā var teikt, kaķisku smaidu. Tad es sapratu, ka viņa mani bija mānījusi, jo vēlējās lai saprotu, ko viņa ar to domāju, un līdzekļi nebija svarīgi. Tomēr dusmoties es labāk neriskēju.