tvillingarna - Repentant face

"Ikvienā cilvēkā mīt nožēla, bet nevar taču tā vienkārši, aci uzmetot pateikt kur un kā. Un mēs jau arī viņu nemaz neredzam, bet tā ir. Kādam varbūt viņa izskatās kā mazs un mīlīgs kucēns, bet kādam citam kā maza meitenīte ar dīvām astītēm un sērīgu smaidu. Tu tā nedomā? " ar slēptu cerību balsī, Lība pajautāja, ērti izlaidusies uz mana paklāja.
"Un kāpēc tad tu tā domā? "
"Ai, nu neatbildi ar pretjautājumu!"
"Paskaidro tuvāk, tad es atbildēšu normāli, bet pretjautājumiem, pateikšu savas domas. Savādāk jau man grūti tā uzreiz par plikiem teikumiem, kaut ko pateikt. Ja nu saprotu nepareizi, es jau tikai jutīšos stulbi, un nevis tu," lēni atbildēju, jo domāt nudien negribējās, biju pārāk noguris. "Un vispār, tu jau arī tikai ar pliku "jā" vai "nē" vien nesamierināsies!" ar viegliem smiekliem balsī piemetināju.
"Ah, nu labi, labi!" klaji neapmierināta, par to, ka nav saņēmusi kāroto atbildi uzreiz, Lība nomurmināja. "Bet tad tu klausies labi uzmanīgi, jo teikšu tikai vienu reizi! Es papagaili netēlošu!"
Mazliet padomājusi, ar smieklīgā izteiksmē savilktu pieri, Lība sāka lēnām izskaidrot savu domu :
"Tātad. Manuprāt, tas ir tā tāpēc, ka nožēla pieņem to lietu formu, vai pārņem to vietu ar ko šī nožēla ir saistīta. Piemēram, tu braucot uz ārzemēm neatvadījies kārtīgi no savas mazās māsiņas vai meitiņas, bet tikai pabužināji matus, un viņai kaut kas notika. Tu to nožēlo, un nožēla parādās tavu acu priekšā kā mazās skumjās māsiņas vai meitiņas atveids, vai arī iemiesojas tavās rokā un plecos, ne tikai sirdī un prātā. Un to to jūti, nevairi izskaidrot kas tas ir, bet jūti un vienā brīdī saproti - tā ir nožēla! Un tas viss tikai tāpēc, ka sakaunējies un paliki "vēsais" puisis. Tev tā neliekas? " Lība mazliet uzjautrināti nobeidza, jo viņu acīmredzami iepriecināja, tas cik labi raisījās doma.
"Ļauj man mazliet padomāt, labi?" tīri automātiski noteicu. Es bieži mēdzu teikt lietas īpaši nepadomājot, vienkārši lai atbildētu, taču pēdējā laikā biju sācis to mazliet pievaldīt, jo biju ievērojis, ka tas daudzus aizvaino, man nezināmu iemeslu dēļ. Taču šoreiz, es to pat necentos darīt, man vienkārši pārāk patika skatīties kā Lība nepacietībā dīdās, staigā kā kaķis apkārt un tramīgi skatās. Tas nudien bija smieklīgi, jo to visu papildīja visdažādākās izteiksmes. Tas noteikti sasmīdinātu pat Skrūdžu vai Grinču Ziemassvētku vakarā.
Vēl mazliet patīksminājies par skatu atbildēju :
"Bet vai tad tev nešķiet, ka cilvēkiem tad viss ķermenis būtu noklāts ar nožēlas tēliem, vai vienkārši mēs nespētu pakustēties? Jo tu taču pati zini, ka cilvēki dzīvē dara pārāk daudz lietu, kuras pēcāk nožēlo. Vai tad tā nav? "
"Nu jā, ir jau ir tā, bet nu es domāju, ka ne jau visas, bet tās lielākās un nesenākās nožēlas tā izpaužas, jo savādāk nudien mēs staigātu saliekušies kā pensionāri. Hm, varbūt tieši tāpēc viņi ir tādi salīkuši? Nu, bet tas nav tas ko no tevis gribēju! "
"Un ko tad tu gribēji? Es taču pateicu savas domas?" ar nelielu izbrīnu atbildēju un palūkojos Lības virzienā.
"Ai, nu tu gan esi neattapīgs! Es taču gaidīju no tevis pavisam kaut ko īsu un vienkāršu. Un pēc tam es varbūt tevi varētu mazliet patērpināt man vajadzīgajos virzienos, bet tagad nekā. Tu jau pateici savas domas, un tagad man zudusi mana izprieca. " manāmi apbēdināta, par šādu pavērsienu viņa nobubināja.
"nevis varbūt, bet pavisam noteikti. Tāpēc jau arī tev tā vienkārši un īsi neatbildēju. Es taču tevi pazīstu!" caur viegliem smiekliem noteicu.
"Nesmejies par mani! " viņa tēlotā sašutumā uzsauca. "Tu tiešām reizēm esi tik nejauks, ķēmrausis tāds! "
Ieraudzījis viņas saviebto seju, nespēju noturēties un sāku smieties kā kutināts, taču šoreiz jau par viņu. Tas, protams, Lību nemaz neiepriecināja, gluži pretēji, viņa sadusmojās un uz manu pusi tika raidīta pludmales bumba. Tiesa gan, tas manus smieklus nemaz nemazināja, gluži pretēji, sāku smieties vēl vairāk, jo kā gan lai nesmejas, ja redz tik smieklīgu uzvedību , meklējot kādu parocīgāku priekšmetu. Viņa rāpoja pa paklāju, tad uzleca uz dīvāna un nākamajā mirklī jau bija pa pusei aiz skapja. Kā tāds mudīgs susļiks.
" Nomierinies taču! Tu tiešām reizēm esi kā tāds mazs bērns, nē vēl trakāk! Kā tāds mazais savvaļas dzīvnieks! Pati jau tu panāci, ka es sāku tā smieties. Pati izprovocēji, bet ... " ar samierniecisku smaidu viņai teicu, taču biju spiests apstāties pusteikumā, jo viņa, tā vietā lai nomierinātos, sāka aizvainotā un mazliet sāpinātā balsī man kliegt pretī:
"Es?! Ak, tad es tagad pie vainas? Nu gan!"
"Nu nedusmojies taču! Tu vienkārši reizēm taisi tik smieklīgas izteiksmes, vai tik smieklīgi izturies, ka es nevaru nesmieties. Nav jau taču tā, ka es par tevi smējos speciāli ar ļauniem nodomiem!"
"Jā, jā! Tā jau tu saki, bet tu nemaz nesaproti, kā es jūtos! Tas taču mani aizskar, manas jūtas! Tu domā ir patīkami, ja dzirdi kad kāds par tevi smejas?" to pateikusi Lība savilka patiesas vilšanās pilnu izteiksmi.
Un šajā brīdi es sapratu, ko viņa bija domājusi ar to, ka nožēla izpaužas ne tikai sirdī vai prātā.
"Labi, atvaino, tiešām. Es to nebiju domājis ļauni. Nākamreiz es pacentīšos vairāk savaldīties un nesmieties. Apsolu! " to pateicis, pabužināju viņas galvu un ieraudzīju Lībai sejā apmierinātu, un ja tā var teikt, kaķisku smaidu. Tad es sapratu, ka viņa mani bija mānījusi, jo vēlējās lai saprotu, ko viņa ar to domāju, un līdzekļi nebija svarīgi. Tomēr dusmoties es labāk neriskēju.