Ha, atriebība. Mana mazā vendeta, vendetiņa, mana sīkā un dumjā māšele Mičiko. Nu, kurš viņu lūdza tur līst? Bet nē, ambīcijas, ziniet. Es atceros, Kven, kā tu nēsājies apkārt ar to savu blondo (gaume tev ir kā Pateicības dienas tītaram) dāmīti, kurai rokās es nedotu pat lāpstu. Jakudzas atradušies. Atceries gadījumu, pēc kura tevi pameta puse no kaskadieriem, un tu kā apsvilis vervēji „Minačogu” restorānā personālu saviem kečupa slaktiņiem? Un kā tu, hamburgera dvēsele, iegāzi savā kečupa baseinā apkopēju no „Sen-Šui” - tikai tāpēc, ka mana māsiņa, lotosa atspulgs starp tauku saliņām borščā, gandrīz palika bez pirkstiem? Mums ir nenokārtots bizness, nenokārtots mērkaķu bizness. Tas viss vēl priekšā. Bez manis viņi šeit ir bezpalīdzīgi kā bērni vai aptaisījušies kaķēni.

Tagad par to, kas šeit notiks. Šajā žurnālā (?!) es rakstīšu visai maz – pārsvarā tiks pierakstīti leģendārā Kvena iespaidi, izteicieni, pārdomas, aforismi, esejas, elēģijas un citi murgi. Es tikai tulkošu, tā mums ir norunāts. Kādēļ viņš nedarīs to pats? Neprot rakstīt uz klaviatūras. 43 gados. Hokaido par tādiem saka: „Strauss iedomājies, ka ir albatross”. Kā nupat uzzināju, viņš vēlas, lai tiktu šis tas būtu arī no Mika, Miks viņam ir svarīgs. Labi, labi, plus četrsimt zaļo nedēļā. Pierakstīt Mika domugraudus ir apmēram tāpat kā lietot uzturā Osakas dienvidos populāro vircas buljonu. Lai jau tiek. Un, lai nejuktu, kurš ko saka, es izmantošu trīs lietotājbildītes:

Kvens:  Šiziko: 
Miks: