Ha, atriebība. Mana mazā vendeta, vendetiņa, mana sīkā un dumjā māšele Mičiko. Nu, kurš viņu lūdza tur līst? Bet nē, ambīcijas, ziniet. Es atceros, Kven, kā tu nēsājies apkārt ar to savu blondo (gaume tev ir kā Pateicības dienas tītaram) dāmīti, kurai rokās es nedotu pat lāpstu. Jakudzas atradušies. Atceries gadījumu, pēc kura tevi pameta puse no kaskadieriem, un tu kā apsvilis vervēji „Minačogu” restorānā personālu saviem kečupa slaktiņiem? Un kā tu, hamburgera dvēsele, iegāzi savā kečupa baseinā apkopēju no „Sen-Šui” - tikai tāpēc, ka mana māsiņa, lotosa atspulgs starp tauku saliņām borščā, gandrīz palika bez pirkstiem? Mums ir nenokārtots bizness, nenokārtots mērkaķu bizness. Tas viss vēl priekšā. Bez manis viņi šeit ir bezpalīdzīgi kā bērni vai aptaisījušies kaķēni.

Tagad par to, kas šeit notiks. Šajā žurnālā (?!) es rakstīšu visai maz – pārsvarā tiks pierakstīti leģendārā Kvena iespaidi, izteicieni, pārdomas, aforismi, esejas, elēģijas un citi murgi. Es tikai tulkošu, tā mums ir norunāts. Kādēļ viņš nedarīs to pats? Neprot rakstīt uz klaviatūras. 43 gados. Hokaido par tādiem saka: „Strauss iedomājies, ka ir albatross”. Kā nupat uzzināju, viņš vēlas, lai tiktu šis tas būtu arī no Mika, Miks viņam ir svarīgs. Labi, labi, plus četrsimt zaļo nedēļā. Pierakstīt Mika domugraudus ir apmēram tāpat kā lietot uzturā Osakas dienvidos populāro vircas buljonu. Lai jau tiek. Un, lai nejuktu, kurš ko saka, es izmantošu trīs lietotājbildītes:

Kvens:  Šiziko: 
Miks:   

Mani sauc Šiziko un man ir 22 gadi. Es piedzimu Kjoto ziemeļos, un manas mājas atradās gandrīz pie paša Kinkakudži Zelta paviljona, visu manu bērnību pavadīja šis dzeltenais mirdzums. Kad man palika 18, es devos uz Latviju, tā sacīt, kultūras apmaiņā (ak, slinkā Kobe!), lai mācītos latviešu valodu un atrastu mūsu austrumu kultūras ietekmes šajā Dieva aizmirstajā Austrumeiropas valstī. Es esmu pietiekoši gudra meitene, ko nevar teikt par manu jaunāko māsu Mičiko, kura izvēlējās Kaliforniju. Jā, valodu es iemācījos un arī ietekmes atradu. Tiesa, intervēt tos pie Play Station 2 pieslēgtos narkomānus man nebija īpašas vēlēšanās. Man ir grānts, un man ir labi. Te ir normāli.

 Taču tad viss sagriezās, un pār manu garlaicības mākto dojo lieveni atspīdēja varavīksne. Un tagad es stāvu Rīgas lidostā, un gaidu. Gaidu jau pusotru stundu. Lidmašīna kavējas. Es dzeru jau trešo kafiju.

Tas viss sākās aptuveni pirms divām nedēļām. Man pazvanīja Kvens un pirmais jautājums, ko viņš uzdeva, bija – vai šajā valstī ir arī b-movies? Nē, tikai padomājiet, b-movies. Es ar grūtībām aizturēju smieklus (tas būtu nepieklājīgi) un savukārt viņam pajautāju, vai viņa valstī aptiekās patiešām pārdod LSD. Bet Kvens nesamulsa. Viņš bija kā apmāts. Viņš teica, ka ir atradis platformu savam galvenajam dzīves projektam un grib redzēt visu pats savām acīm, bet es esmu vienīgais cilvēks, kuru viņš šeit pazīst. Es vairs nevarēju valdīt smieklus. Cik tu vakardien esi izdzēris, Kven? Kven, tu mani dzirdi? Tu negribi labāk aiziet uz fitnesa zāli?

Kā gan viņš ir apsēsts, apsēsts ar sevi. Viņš gribēja ne tikai tulku, viņš gribēja, lai kāds vēl dokumentētu viņa gaitas nākamajai autobiogrāfijai. Kvens un autobiogrāfija. Kā tad. Labi, es dokumentēšu, dokumentēšu to šeit. Tā būs maza atriebība, tu taču zini, par ko es runāju, Kven.

Kad es šorīt stāvēju lidostā un skatījos caur stikliem, kā piezemējas lidmašīna, es vēl cerēju. Pa trapu lejā kāpa cilvēki viens pēc otra, nē, nav, nav; man ienāca prātā, ka tas viss ir tikai bijis kāds labs draugu joks (manai draudzenei Brigitai dažreiz uznāk tādas lēkmes). Un tad pēkšņi lidmašīnu pameta kāds pasažieris visai netradicionālā veidā – nevis pa trapu, bet izkrītot ārā pa durvīm un piezemējoties uz vēdera, aplaimojot ar savu personu lidlauka viesmīlīgo asfaltu. Durvīs parādījās kāds stāvs. Ak, Dievs! Nē, tas nebija Kventins. Precīzāk, tas bija ne tikai viņš. Kvenam līdzi bija atbraucis Miks.

Nē, tas nav labs joks. Tas ir ļauns joks.