| 9:50p |
Tā man mūžam ir mīkla,
tikai liktens to zin,
vai tās mēles tur tīklus
vai vien mežģīnes pin.
Bet tu, re, kā cauri dienām
viņas galvā staro viņš -
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš.
Atliek iet man, kur vedīs
vienreiz iesāktais ceļš.
Man ir sudraba ķēde,
bet dzīve no dzelzs.
Tomēr, tomēr cauri dienām
viņas galvā staro viņš -
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš.
Čūska līdzīga kokam,
mīlai līdzīgs ir vilts.
Viss man izslīd no rokām
tā kā nagla vai smilts.
Tikai, tikai cauri dienām
viņas galvā staro viņš -
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš. |