| pieriebies |
|
| 07:43pm 05/01/2010 |
| |
Un, kas ir vēl trakāk, man nav neviena. NEVIENA paša. Agrāk to bija tik daudz. Tagad vairs viņu nav, tie visi tika sarakstīti uz lapas un sadedzināti krāsnī, kā pagātne, kā neesošas personas. Man ir tikai viens cilvēks, kuru es mīlu, dievinu un uzklausu.
Par K - kā es Tevi dievinu. Ir jau pagājuši trīs gadi, divi gadi pagāja kā pa miglu līdz es tiku ārā no aizmālētām acīm. Jau vienreiz teicu "varbūt iepazīstamies vēlreiz?"
Es tikai nesaprotu vienu, kāpēc es pie grūtībām atgriežos pie Tevis? Es vairākus mēnešus Tev atpakaļ uzrakstīju dialogu, bet tagad nespēju to atrast, varbūt rīt! Vai mēs atgūsim pazaudēto laiku?
"Es Tev dāvāju dāvanu, nevis izvēli" - sāp visvairāk!
Ir tik grūti pateikt kādam, ka Tev nav neviena un Tu vēlies izrunāties. |
|
| |
|
Post |
| |
| Sarakste ar K |
|
| 09:21pm 05/01/2010 |
| |
|
music: when love takes over
|
Sen esmu visu pieņēmusi. Man nav, kam Tev neticēt.
To, ka Tu paturi visu sevī, jau sen zinu
Cilvēki pieaug gan fiziski, gan emocionāli, toreiz, es pieņemu, ka nebijām vēl pieauguši, bet tgd jau daļēji esam un neesam vairs sapņotāji un samierinamies ar visu tā kā ir. Varbūt Tu tam negribi ticēt, bet gan jau pati sapratīsi un noticēsi.
sūdīgi, ka nav ar ko parunāties, man arī īsti nav, bet nejūtu, ka būtu vajadzība, jo parasti visu paturu sevī.
Traka vēstule plkst. 7 no rīta!
"atiecības/mīlestība, kuras ir bijušas pusaudžu vecumā, nebūs vairs nekad." Šim es kaut kā negribu ticēt (nerunājot tieši par mūsu situāciju), jo cilvēks ir universāla būtne, ja tas, ko vēlas, piepildas. Tāpat kā ar Tevi toreiz.
Vakar mazliet aizdomājos par to, ka man nav neviena, ar ko parunāties vakaros, jo neviens no tuvajiem cilvēkiem nav manā pilsētā.
Varbūt vainīga pirmā, nopietnā mīlestība, jo Tu biji pirmā un arī vienīgā, kas lika man ticēt, ka tiešām var iemīlēties, pagaidām man ar nevienu tik stipras jūtas nav bijušas un šaubos vai būs, jo jūtu, ka zaudēju ticību vārdam "mīlestība".
Varbūt iemesls bija arī mūsu vecums,jo no daudziem dzirdēts, ka tādas atiecības/mīlestība, kuras ir bijušas pusaudžu vecumā, nebūs vairs nekad.
par "nenozīmīgu personu manā līdzšinējā dzīvē" ir tā, ka varbūt izklausīsies dīvaini, bet ir man tāda tendence, brīžos, kad uznāk sentimentālā domāšana, es mazliet iegrimstu atmiņās tieši attiecību jomā, un vienīgā, kura spilgti palikusi atmiņā es Tu un pārējās ir kā tie mazie, parasti miglainie c burtiņi pie acu ārsta, kuri man besī, jo parasti nevaru saskatīt tos, respektīvi, mazsvarīgas personas manā dzīvē.
Domām pilns vakars. Nesaprotu, nekad neesmu sapratusi un nesapratīšu arī laikam nekad. Kāpēc Tu esi cilvēks, par kuru es bieži domāju, uztraucos un aizdomājos? Mēs reti tiekamies, reti runājam, mums nav nekā kopīga vai tomēr ir? (vieta aizdomāties) Ir tik daudz laika pagājis, esmu sen no visa murga, kas bija, ārā, bet, kas mani velk atpakaļ? Ir tik daudz lietas, ko vēlētos uzrakstīt, bet nevēlos būt uzbāzīga, jo es noteikti esmu pašlaik nenozīmīga persona Tavā līdzšinējā dzīvē.
Tikko bija deja v, ka rakstu Tev vēstuli. Sasmējos. |
|
| |
|
Post |
| |
|
|